Ja mēs runājam par to briesmīgo lietu "patērētāju sabiedrība", tad nevis lielveikali un reklāmas ir galvenais lakmusa papīrītis (es tā vispārīgi), bet gan atkritumu šķirošanas paradumi. Jebšu to trūkums. Par to es kārtējo reizi pārliecinājos svētdien. Ok, ir grūti saprast, ka ar glancēto žurnālu suņa sūdu nesatīrīsi, tāpēc avīžu kaudze pārtapa par papīra atkritumu konteineri ar A4 izdrukām, un papīra loksnēm, no kurām dzīvnieku patversmei nudien jēgas nav nekādas. Bet atrast tur CD, vai dokumentus ieliktus plastmasas mapē ar metāla spirāli es nekādi negaidīju. Tāda sajūta, ka kāds būtu šos labdarus piespiedis palīdzēt dzīvnieciņiem, un šis sakostiem zobiem ir iztukšojies savu papīrgroza saturu. Labāk būtu dzēris.

Šis ir tikai viens piemērs, un tādēļ es jūtu līdzi atkritumu šķirotājiem, kas savāc publiski izstādītos šķirošanas konteinerus. Mēs, bez šaubām, dzīvojam valstī, kas ir pārbagāta ar dabas resursiem, tādēļ ko tur iespringt? Visu nevajadzīgo vienā kaudzē, un uz atkritumiem. Ja kaut ko ievajadzēsies, var taču nopirkt. Var jau būt, ka es sabiezinu krāsas. Tagad it kā modē ir mainīšanās, vākšana, konservēšana, brūvēšana u.c. Tomēr, kamēr mēs te gaidām Latvijas Nokiju, Laimes Lāci vai Jēzus otro atnākšanu, varētu padomāt par to, kas ir nevērtīgs un izmetams, bet ko varētu sataupīt, un, kas zin, uztaisīt no tā kaut ko vērtīgu.