Tātad, manam "Šķoļņikam" vai "Desnai" vai kas nu viņš tur bija, bija sarkans atstarotājs aizmugurē, balts priekšā, un dzelteni (laikam) uz spieķiem. Nu, tāda Padomju estētika, bet nu kā bija, tā bija. Taču vakar pa tumsiņu un lietu braucot secināju, ka atstarotāji uz velosipēdiem vairs nav trendīga lieta. Esmu redzējis visādus tur pulsējošos lukturus, ka pilnīgi nevar saprast, kas tas par sātanu tev nāk virsū, bet vismaz nav šaubu, ka kaut kāds sātans tas ir. Tomēr ļoti daudzi riteņbraucēji ir ņiņzjas, kas tev uzglūn no krūmiem visnegaidītākajos mirkļos. Var jau teikt, ka Šlesakovs nav padomājis par apgaismotām ielām, bet gan jau uz to viņiem būs kāda krievu paruna, par to, ko kādus ļaudis tad Dieviņš pasargā no visādām nelaimēm.

Otra versija ir tāda, ka tie nav ņiņzjas, bet gan ēteriskas būtnes, kam patīk glauni ērenpreisi, ar kuriem var tik pat glauni ripināt pa Rīgas mazajām ieliņām ar vecmodīgu lietussargu iespraustu riteņa grozā, un kādu glaunu hūti ar spalvām uz galvas. Bez šaubām, ķivere un atstarojoša veste visu glaunumu nolaistu podā. Bet vismaz kādu atstarotāju uz sēdekļa un spieķiem? Nu maziņu? Kaut vai zaļu? Citādi šitāds glaunums ne ar ko neatšķiras no lauku tjūninga ar tonētiem stikliem un milzīgiem spoileriem. Es tad ar varētu autiņam noskrūvēt tās briesmīgās orandžās spuldzes, kas aizskar mana zaļā auto estētiskās jūtas.

Esmu runājis. Tagad man var mest ar sapuvušu kartupeli. Vai ar kartupeļu CIETI!