Varbūt es neesmu uzturējies kaut kādās aprindās, kas būtu ļāvis man šo novērot ātrāk, bet man ir sajūta, ka nu jau mēs nepārprotami stūrējam autoritārisma virzienā. Un es te nerunāju par satraucošu retoriku, bet par praktisku crackdown uz cilvēkiem un pasākumiem. Ja uzbrukumu elektroniskās mūzikas festivālam es vēl norakstīju uz latvieša iedzimto zemnieku, un man nekad nav bijis ilūziju par to, ka vārdi “nēģeris” un “pediņš” nu jau neatgriezeniski būtu pametuši mūsu sarunvalodu, tad diezgan neslēpta izrēķināšanās ar tiem, kas domā citādāk, izmantojot varas resursu, tas jau ir cits līmenis. Lieki teikt, ka šīs citādās domas neapšauba Latvijas valsts pastāvēšanu, neatkarību, valodu un kaut ko tajās līnijās, bet gan ir parasts protests par to, ka oficiālās varas atbalsts gencīdam kādā ļoti tālā zemē, nesakrīt ar vairāku cilvēku personisko viedokli.

Ja detalizētāk par to, kāpēc neko nedarīt ar porša īpašnieku, kas četros naktī zonā 30km/h nesās uz deviņdesmit, pamodinot ofisa planktonu, kuram pēc tam pa dienu būs grūtības ar IKP celšanu, par potenciāli sakropļotiem gājējiem nerunājot, tikmēr jaunietis, kas iet padejot ar Palestīnas karodziņu rokās, ir jāgulda ar seju dubļos. Atmetot sajūsmu par cionismu, kurā vidējais Izraēlas pašaizsardzības entuziasts tāpat nav iedziļinājies, kā tieši mums palīdz nostāšanās Izraēlas pusē visā sūdā, ko tā dara? Lielākais Izraēlas sabiedrotais, kas tāpat piedrāž NATO 5. pantu, un ir gatavs pārdot Ukrainu ar visiem tās derīgajiem izrakteņiem, šobrīd stipri aptuveni zina, kur atrodas Polija. Pat ja Palestīnas aizstāvju idejas Latvijā izplatīsies kā nekontrolēts ugunsgrēks, un Latvija oficiālā līmenī sāks protestēt pret Izraēlas darbībām, neviens palestīniešu bērns no tā nebūs labāk paēdis. Tā ir ekskluzīvi mūsu iekšējā lieta par to, kādām idejām mēs ticam. Vai mēs ticam katalāņu pašnoteikšanās tiesībām, vai mēs ticam Cionisma idejām, vai mēs vispār saprotam un zinām vēsturisko kontekstu šādām lietām. Ja mēs sāksim kā argumentu izmantot policista steku, mēs noteikti iegūsim dziļāku izpratni par šīm lietām. No otras puses, kas ir tas iztēlotais rezultāts šiem varas demonstrējumiem? Jauniešiem tiks izjaukts pasākums, viņi sapratīs, ka “pieaugušie” dusmojas, un kļūs paklausīgāki? Vēlu veiksmi neizplatīt vienaldzību pret valsti šādām metodem, un pēc tam čīkstēt, ka pārāk daudz angļu valodas, pārāk daudz nevēlas atgriezties “mājās” pēc studijām. Jo visi tie veiksmes stāsti, kā jaunieši atgriežas reģionos pie saviem vardarbīgajiem vecākiem alkoholiķiem, nevis sākuši veidot savu dzīvi un komūnu no baltas lapas.

Anyway, es kaut kā neatceros šādu pizģec pat tajos laikos, kad nacionāli labējas partijas nesēdēja opozīcijā. Tagad pie mums valda klusējošs komformisms, kas ir pārmīzis jēgu globālā haosa apstākļos, un gatavs kara dieviem uz altāra nolikt visas savas liberālās vērtības, kas labākajā gadījumā ir palikušas tikai retorikā. Labākajā gadījumā. Ja vēl vakar man šķita, ka man nav ko maisīties tanī aktīvistu tusiņā, tad nu jau man šķiet, ka ir vērts tomēr piestaigād uz šiem pasākumiem, ja nu rodas vajadzība kādam vardarbīgam onkulim izsist zobus, jo neies jau paļauties uz to, ka tanī paurī dzīvo kāda cilvēcīga doma vai emocija.