Vai man jau ir bijis hot take par Vesu Andersonu? Forma, protams, ir apbrīnojama, bet naratīvs reti kad aizkustina. Un tas ir fascinējoši, kādus aktierus viņš vienmēr savāc. Bieži vien tos pašus. Es gan mazliet šaubos, ka lielajam vairumam megazvaigžņu tās lomas ir jebkāds izaicinājums, un drīzāk ir kaut kur līmenī, kā piedalīties ludziņā ģimenes lokā. Bet atgriežoties pie naratīva, es ne vienmēr spēju izsekot atsaucēm, nolasīt ironiju, vai tas humors strādā uz mani. Bet es noteikti apbrīnoju to, kādu plānošanu un koordināciju tas prasa. Ir bažas, ka improvizācijai tur ir necik vietas.

Kas attiecas uz Feniķiešu Shēmu, es izbaudīju filmas pašu sākumu, kad ritēja sākuma titri (?), jo tā bija lieliska horeogrāfija, un pašas beigas, kad visas detaļas lika gribēt pašam atvērt bāru. Tagad retrospektīvā jāsecina, ka tās divas epizodes visdrīzāk bija apzināti izvēlētas. Runājot par humoru, es iesmējos vienu reizi par to Bohēmu. Visādi citādi man bija par haotisku šī brīža pārsātinātajām smadzenēm. Bet nu vasaras kino piedāvājums ir tāds, kāds viņš ir.