Es tik sen neesmu bijis uz latviešu kino (iespējams pēdējā bija Straume, which feels ages ago), ka es vairs nesaprotu, kā lai vispār saprot, uz ko ir jēga iespringt. Ja ar vampīriem es vēl spēju interpretēt uzrakstīto starp rindām, jo kāda gan ir varbūtība, ka latviešu filma par vampīriem varētu būt kaut kas ģeniāls, tad daudz kas cits atstāj ar apjukušu neticības sajūtu. Ja es ticētu apkārtējo spējai pateikt, ka kaut kas ir viduvējs, es varbūt nedzīvotu šaubās, bet tur vajag vismaz Ēķi, lai ieraudzītu viedokli, ka kaut kas nav lieliski. Bet visbiežāk klusums būs galvenais sarkanais karogs. Bet tad vēl ir tā īpatnējā situācija, kur cilvēki ir atstājuši askētisku "seen", bet soctīklos runājošas galvas saka, cik viss ir lieliski. Starp citu, es mēdzu atzīmēt filmas kā redzētas arī tad, kad es neuzdrošinos tās vērtēt, jo tās ir pārāk nekonvenciālas, un īsti nav salīdzināmas ar vairumu citām, tāpēc askētisks "noskatījos" var arī neliecināt neko sliktu.