"Kad katra diena var būt pēdējā, tu sāc dzīvot pa īstam."

Šis ir par dzīvi Ukrainā kara apstākļos. Es, protams, saprotu vajadzību saglabāt optimismu par dzīvi arī kara apstākļos, bet bieži vien es novēroju, ka tas kļūst par kara fetišu, un īpaši jau to cilvēku vidū, kurus karš tieši neskar. Ir atšķirība starp bailēm no kara, un praktisku darbību veikšanu situācijai, kad notiek ļaunākais, un to, kad cilvēki sāk spēlēt kariņos. Dzīvi, protams, visu turpina būvēt miera apstākļiem, jo pretējā gadījumā tomātus sāktu audzēt paši, nevis priktu veikalā, vai skvoša vietā ietu uz šautuvi.

Bet vēl mani kaitina tāda kā kara emocionāla attaisnošana dēļ savas nemācēšanas dzīvot. Katra diena var būt pēdējā, un tam nav vajadzīgs karš. Tur, protams, ir zināma statistiska atšķirība, ja riskam nomirt ceļu satiksmes negadījumā mēs pievienojam iespēju nomirt no pretinieka raidītas raķetes, bet karš nav stress veselīgās devās, un nekādu autentiskumu dzīvei nepiešķir. Šis man atgādina komentārus Feisbukā, kur vienam džekam, kurš pasūdzējās par saviem diezgan iespaidīgajiem depresīvajiem stāvokļiem, cita starpā ieteica aizbraukt pakarot uz Ukrainu. Man ir ko ieteikt cilvēkiem, kuri šādu padomu neuzskata par problemātisku, un parasti tā ir terapija. Ja tu kaut kādā mērā dzīvi miera apstākļos vērtē zemāk, kā dzīvi kara apstāķļos, tev noteikti ir kādas problēmas, kuras ir vērts atrisināt.

P.S. Arī žurnālistika nav daiļliteratūra, un meklēt sevī Hemingveju var arī citos veidos.