Pirms brīža redzēju Al Pačino ar viņa Šreka telefona vāciņu, un iedomājos par vakardienas Agapes jautājuma atbildēm. Man likās, ka komentārs "ceriņos bildēsimies vecumdienās" izriet no bažām, ka novecošana nāk komplektā ar kļūšanu cringe. (Sveicieni visiem latviešu valodas pūristiem, jo es tikko sapratu izaicinājumu šo teikumu uzrakstīt citādāk.) Bet man šķiet, ka pensionāri, kas fočējas ceriņos, ceriņos ir fočējušies arī divdesmit gados. Cringe rodas no tā, ka priekšstati mainās, un jaunībā šķiet, ka novecošana ir kāda infekcijas slimība, kas inficē smadzenes, un tu sāc darīt lietas, ko tu nedarītu citos apstākļos. Es domāju, ka nav nav liela riska pazaudēt sevi tikai tāpēc, ka tu kļūsi vecāks. Tai pat laikā es zinu, ka jauniešiem ir viedokļi, piemēram, par skinī džinsiem, bet vai mani tas baigi satrauc? Lūk, ja es sākšu valkāt tās platformas botas, tad gan sauciet ātros, jo es neredzu izmisīgu vajadzību pēc iekļaušanās vai izlikšanās.

Visbeidzot, es IKEA, kā izrādās, nopirku planšetes turētāju, ko es izmantoju žurnālu lasīšanai, kamēr vienā rokā ir brokastu maize, un otrā kafijas krūze. Man norādīja, ka es izskatoties kā opis ar savu setapu. Un es padomāju - jā, kāpēc ne, es tagad būšu opis ar planšetes turētāju. Es, protams, esmu viegls mērķis jokiem par vecumu, un pie tā es esmu pieradis, bet tas viss tagad ikdienā ir izbalensēts ar labām lietām, un ir sajūta - yes, let's get old alltogether.