Es noskatījos divus video. Pirmais bija par kombuču. Es biju dzirdējis, ka kombuča ir baktēriju un raugu simbioze, galu galā vārds skūbijs to faktiski nozīmē, bet tā īsti nebiju piereģistrējis savā apziņā, ka tā tiešām ir vairāku dažādu organismu simbioze, nevis tā ir kaut kāda lingvistiska vai jēdzienu neizšķiršanās par to, vai tas ir raugs, vai baktērija, vai sēne. Tad nu tajā burkā notiek visādi procesi, kas caurmērā sakrīt ar mūsu izpratni par evolūciju - vieni cīnās ar otriem, kamēr citi dzīvo tanī slavenajā simbiozē. Piemēram ir raugi, kas nedara neko labu kolektīvam un kopējiem mērķiem, un tad viņiem neklājas pārāk labi.

Bet otrais video bija par vulkāniskajiem gliemežiem. Kā mēs zinām vai esam dzirdējuši, daudzšūnu organismiem mēdz būt dažas priekšrocības izdzīvošanā salīdzinot ar vienšūņiem. Vismaz līdz brīdim, kamēr daudzšūņi nesāk sirgt ar depresiju, vai kā citādi sarežģī tā jau sarežģītos procesus. Bet šie gliemeži ir visai dīvaini. Piemēram, viņiem nevajag ēst. Es neskaidrošu, kā tieši izpaužās šī neēšana, es arī pats līdz galam nesapratu, bet pieņemu, ka viņi savu diētas īpatnību dēļ kāreiz dzīvo zemeslodes plaisās dziļi okeānā. Šie gliemeži arī esot ļoti nesociāli, lai gan viņu drūzmēšanās ap šīm plaisām pirmajā brīdī liek domāt pretēji. Viņi ir tik nesociāli, ka viņiem ir abu dzimumu orgāni, lai viņi paši varētu parūpēties par vajadzību vairoties. Viņi arī nav nekādi izcilie vecāki, jo viņi izdēj olas, un jaunā paaudze ir atstāta savā nodabā pati tikt ar sevi galā. Kas man šķiet drusku dīvaini, ja reiz pieaugušie gliemeži spēj izturēt 400 grādu temperatūru pēc celsija skalas, bet nu labi, nemācēšu gliemežiem kā rūpēties par savām atvasēm.

Un te lūk man iekiko visuma lielākā mistērija. Nu labi, ne visuma, bet tikai visas dzīvības uz zemes mistērija. Ja reiz šiem gliemežiem dzīvē tik ļoti nevienu nevajag, kāpēc viņi vispār vairojas? Pusaudzis manī, kas vēl atceras dziesmas vārdus, "ja tu gribi, tad es gribu, vairosimies Latvijai", protams teiktu, ka tas taču vienkārši - lai suga izdzīvotu. Bet kāda tam daudzšūnu organismam ir daļa gar citiem tādiem pašiem daudzšūnu organismiem, kas ir cēlušies no viņa paša? Es saprastu, ja viņiem būtu sekss, iekāre, kopīgi plāni, pastaigas ar bērniem. Es pat bišu komūnas varu saprast, kur katrai vienai bitei nav savas personības un vērtības - ir tikai kolektīvs un tā izdzīvošana, līdz brīdim, kad kolektīvs sašķelās, un tad ir divi kolektīvi, vai viens kolektīvs, ja kāds no tiem diviem aiziet bojā. Kāpēc gliemeži nav ielikuši visu izdomu un enerģiju tajā, lai jau esošais šūnu kopums dzīvotu maksimāli ilgi, varbūt pat bezgalīgi ilgi? Es, protams, saprotu, kā tas meikso sensu no matemātiskās statistikas viedokļa, kas saka, ka aizejot bojā absolūtajam vairumam pārējo daudzšūnu organismu, kaut kāda daļa tomēr izdzīvo, un dzen to dzīvības ratu uz priekšu, bet kāda mirušajiem daudzšūņiem vairs gar to daļa? Ok, izdzīvojušie varbūt mācēs kaut ko labāk mainīgajā pasaulē par aizgājušajiem. Protams, ja paši nesačakarēs vidi līdz tādam stāvoklim, ka nespēs tik līdzi mainīgās pasaules tempiem. Bet tomēr, vai tā ir tikai matemātiska statistika? Es personīgi labprāt gribētu būt kāds inteliģents šķidrums vai domājoša gāze, kas spētu pielāgoties dzīvei gan okeāna dzelmē, gan sniegotos kalnos, gan skābes lietos, gan dzīvei uz kāda akmens, kas milzu ātrumā traucas pretī kādam milzīgam melnajam caurumam. Nu, ok, to pēdējo mēs tāpat darām, kamēr vien uz tā akmens nenotiek kādas straujas pārmaiņas.