Šīs nakts sapnis man atgādināju, ka es gribēju uzrakstīt par kādu citu sapni.

Bet lai paskaidrotu to sapni, man jāizstāsta par citiem nakts murgiem, no kuriem es parasti mostos. Ja tas ir kaut kāds sapnis ar ļaundariem vai monstriem, es gandrīz vienmēr viņus nogalinu. Vai vismaz mēģinu to darīt. Diezgan bieži es sapnī arī saprotu, ka tas ir sapnis. Bērnībā es modos īsi pirms monstrs man kaut ko nodarīja. Vai īsi pēc. Ar laiku es arvien biežāk aizbēgu no monstriem, lai cik mokošs nav bēgšanas process. Vēl vēlāk parādījās cīņas elementi, ja tas bija nepieciešams, lai atbrīvotu telpu mukšanai. Tā nu tas evolucionēja līdz tam, ka monstra vai ļaundara nogalināšana kļuva par primāro plānu. Arī šonakt es sēdēju zem galda, un plānoju uzbrukumu monstram, ja tas paskatīsies zem galda. Vēlāk es sāku domāt, kāpēc es neapsveru opciju bēgt, jo situācija neprasa tik drastiskus mērus. Beigās viss sapnis bija uzkāries, jo tas vairs nezināja, kā virzīties uz priekšu tā, lai mani pārsteigtu. Tā nu es dabūju celties, lai drusku restartētu smadzenes, un varētu gulēt, un sapņot kaut ko citu.

Bet kādu laiku atpakaļ es biju pamodies ar to īsto pārbīli, paniku, un joņojošiem sirdspukstiem. Vairs neatceros, kā es nonācu tādā situācijā, bet es cīnījos ar kādu vīrieti, kas bija krietni lielāks par mani, attiecīgi tā nebija tāda īsta cīņa, bet mani izmisīgie mēģinājumi tikt ārā no izveidojušās situācijas. Kaut kādā brīdī, nespējot mani savaldīt, vīrietis mani piespieda pie kaut kāda skapja, un stūma mani kopā ar visu skapi pret kaut kādu logu vai stiklotām durvīm. Kad tālāk vairs nebija kur stumt, viņš balsī sāka saukt kaut ko līnijās: "Draudze, palīdziet man!" Gar loga vai durvju malām izlīda vairākas rokas, saķēra skapi, pie kura es biju piespiests, un sāka to griezt kājām gaisā. Šī visa procesā es sapratu, ka mani mēģina dabūt kaut kādā citā, paralēlā realitātē. Tādā kā aizspogulijā, kur tu lietas vairs nevari redzēt tā, kādas tās patiesībā ir. Tas bija brīdis, kad es pamodos no patiesām šausmām.

Metaforas nav pārāk sarežģītas, bet es pirmo reizi biju pamodies no eksistenciālām šausmām, nevis no kaut kādiem mītiskiem dēmoniem. Tanī rītā es kādu laiku nevarēju vairs aizmigt, un arī pierakstīju dažādas domas, bet viena no galvenajām tēmām bija tāda, ka es laikam esmu nonācis kaut kādā citā stāvoklī, kurā prāts ir pārstājis sevi nodarbināt ar kaut kādām fiziskās pasaules šausmām, bet sācis pārstrādāt kaut kādas konceptuālas lietas. Kaut kas līnijās, ka mani vais nebiedē tas, ka kāds man mēģinās nodarīt pāri par manām pārliecībām, bet mani biedē doma par dzīvošanu pasaulē, kas ir izveidota no nepareiziem priekšstatiem un vērtībām, un tāpēc mēs te visi mokāmies paši savu priekšstatu cietumā.