Viena no pēdējām lietām ko man pateica šrinks pirms vasaras brīvdienām, ir tā, ka pieaudzis cilvēks zina, ko viņš grib, un kā to panākt. Ir situācijas, kurās man ir skaidrs, ko tas nozīmē, bet šoreiz es par to atcerējos tādēļ, ka es atvēru dzīvokļa sludinājumus.

Šobrīd es varētu interpretēt to tā, ka vajadzētu dzīvot savu dzīvi, neaizmirst ik pa laikam nočekot īres piedāvājumus, un būt gatavam fiziski, morāli un finansiāli pārvākties, kad parādīsies ideālais piedāvājums. Iespējams viena no pieauguša cilvēka īpašībām varētu būt tāda, ka viņš netic ideāliem piedāvājumiem. No otras puses pieaugušais cilvēks manī ir ieraudzījis vienu vietu Artilērijas ielā, bet nav gana pieaudzis, lai zinātu, kā panākt to, ko viņš grib. Sasodītais kapitālisms stāv ceļā.

Netfliksā ir parādījusies filma "The House". Nespoilojot filmas sižetu, viena no tēmām bija attiecības stap mājām un mājām (house and home). Nu, lūk, visādas dzīves reālijas ļoti izmaina dzīves izvēles. Es šobrīd vairs nebūtu gatavs pārvākties, piemēram, un Āgenskalnu. Vēl es nezinu, cik prātīgi būtu iekārtot māju sev, jo visus plānus pēkšņi varētu izmainīt "mēs". Tad vēl tas jautājums par dzīvokļa pirkšanu vai īrēšanu. Vēl nav arī pazudusi teorētiskā vēlme pēc īpašuma ārpus pilsētas. Ja nu mēs gribam pavisam drūmi un eksistenciāli, mums te pavisam netālu pilsētas tiek nolīdzinātas līdz ar zemi. Protams, ja man būtu kaut kādas ģimenes mājas, ko iegūt īpašumā, es drošvien pārāk daudz nelauzītu par to galvu, un mierīgi dzīvotos starp pilsētu un laukiem, bet tā kā man tādas piesaistes nav un nevar būt, viss tas visuma centrs kaut kā ir jāatrod sevī, un tas galīgi nav vienkāršs uzdevums. Laikam es vēl neesmu gana sage, lai atrisinātu šo neviennozīmību.