5:56! Jāsāk turēt ja ne gluži govs, tad vismaz kaut kāda slaucama alpaka. Tas ir vienīgais iemesls, kas man nāk prātā, laukos mosties tik agri. Un atšķirībā no pusaudžu gadiem, tā ap vienpadsmitiem vakarā es mierīgi varu aizmigt. Pieņemsim, ka beidzot arī mani sāk iespaidot izolācija, un jāiet pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma. Btw, valsts beidzot esot izdomājusi, ka iedzīvotājus būtu jāatbalsta mentālās veselības jautājumos. Bet to jau jūs droši vien esat lasījuši citos internetos.

Paldies tev, Titad, es tagad zinu, kas ir Niki Mināž.

https://youtu.be/oNg3M9IJJlY

Bet ņemot vērā to, ka šobrīd nodarbojos ar detalizētu pašanalīzi (pildu testus), paklausījos arī konkrētās dziesmas "hatters gonna hate" vēstījumā, kura popmūzikā netrūkst. Uzreiz nāca prātā visi soctīklu kašķi. Manas personības iezīmes nekad neļautu man nonākt uzmanības centrā, bet mēģināju iztēloties, kā es reaģētu, ja es būtu, piemēram, mūziķis, un cilvēki internetos rakstītu par mani huiņu. Bez šaubām tas man situ pa smadzenēm, bet es kaut kā iztēlojos, ka es turpinātu mēģināt radīt kaut ko vēl labāku, krutāku, autentiskāku un dziļāku. T.i. es saprotu, ka daudziem Nikijas Mināžas vai Teilores Sviftas palīdz identificēties ar šo autkāstu sajūtu, un publiski pateikt "fuck you haters" bieži vien ir ļoti svarīgi, lai kaut kas mainītos, bet es laikam nepieņemtu šādu emociju čanelēšanu kā daļu no savas personības. Ne tas, ka karavāni iet tālāk, bet drīzāk karavāni nezinātu, ko iesākt ar visiem vaukšķiem apkārt.

Un kamēr rakstīju iepriekšējo cibu, ārā norisinājās drāma. Vispirms neliels detalizēts apraksts, tad filozofiskais pavārsiens.

Tātad, pretī verandai ir bumbiere, kurā ir putnu apdzīvots dobums. Šķiet, ka divus iepriekšējos gadus tur dzīvojās zīlītes, un agrā pavasarī man šķita, ka šogad nekas nemainīsies. Kādu nedēļu vēroju sev nepazīstamu putnu apmēram zīlītes izmērā, kurš, kā izskatās, tur ir iekārtojies.

Pirms brīža tam putnam uzbruka cits sugas pārstāvis, bet šķiet, viss beidzās bez asinīm. Gandrīz uzreiz pēc tam dobumā mēģināja ielīst zīlīte, kas laikam ir lielāks un briesmīgāks zvērs, tāpēc notika ne tik tieša konfrontācija. Vienvārdsakot vienas vienīgas nepatikšanas. Kādu brīdi bija doma iejaukties, bet tad izdomāju, ka man nav ne mazākās nojausmas par putnu savstarpējo attiecību dinamiku. Ja nu es ievainoju kāda ego, sagrauju autoritāti, un beigās viss kļūst tikai sliktāk? Tā it kā es būtu aizceļojis atpakaļ laikā, un mēģinātu neizmanīt nākotni.

Es esmu noskatījies tikai divus video (then again, tas būtu "tikai", ja tie būtu piecas minūtes gari), un esmu nofascinējies ar aizrautību, kā var tik ļoti iedziļināties dziesmā. JūTjūbē ir vēl tāda veida saturs, bet šis ir closer to home dēļ Nine Inch Nails. Ne tik close tu home kā šo video autorei. NIN daudz vairāk nozīmēja cilvēkam, kas man ar viņu iepazīstināja. Viņam bija vairākas cibas, bet tajā ko es atceros (jo NIN, lol), pēdējais ieraksts beidzas ar "Trents, maita, matus nogriezis." Anyway, lai visiem ir labi, tur kur viņi ir. I'm still around. NIN lirisko daļu atstāsim citiem cibas ierakstiem.

Ir tik savdabīgi skatīties, kā NIN tiek iztirzāts caur mūzikas kanonu prizmu. Tai pat laikā arī Trents bērnībā spēlēja klavieres, un zina visus šos mūzikas likumus. Tas ir apmēram kā ar visiem gleznotājiem, kuriem vispirms vajadzēja iemācīties zīmēt, lai pēc tam varētu zīmēt savus kubikus, kas kļuva par lielo mākslu. Un tā kā mūzika, līdzīgi kā humors, balstās uz tension and release, zināšanas par to, kas rada tension, un kas dod release, ļoti noder radot jaunas muzikālas formas. Un Trens ir master of tension. Tāpat kā Hičkos ir master of suspense.

Cita starpā ir tomēr drusku jocīgi, ka krāsā, skaņā un ritmā ir kaut kas tāds, kam ir strikts nodalījums un robeža, lai gan pašas šīs prādības ir spektrs. Par krāsu pieminēšu vien to, ka dažādām kultūrām ir kaut kādas vienojošas lietas, bet tur ir arī sakars ar valodu, tāpēc par to tagad ne. Bet mūzikā tie paši nošu garumi ir interesanta parādība. Tā, itkā cilvēks būtu pieslēkts kaut kādam kosmisma pulsatoram, kas liek laiku sadalīt kaut kādos konkrētos nogriežņos. Un ar skaņu ir līdzīgi, jo ir kaut kādas lietas, kas ausij šķiet jocīgas, bet citas harmoniskas. Tipa civlēkiem dzirde ir spektrā no, līdz, bet šinī spektrā kaut kādi "punkti" ir labāki par spraugām starp tiem. It's all fishy.


https://youtu.be/RSxJxHa4YK4

Un vēl viena interesanta(?) mūzikas ziņa. Šodien aprit 20 gadi kopš Lateralus iznākšana. Plati es iegādājos absolūti netīšām, nevis dēļ šīs jubilejas. Toties Discogs rāda ierakstu cenu spektru, un pēc biržas kritērijiem, es esmu veicis veiksmīgu ieguldījumu. Varētu šobrīd nopelnīt kādu eiro.