Un kamēr rakstīju iepriekšējo cibu, ārā norisinājās drāma. Vispirms neliels detalizēts apraksts, tad filozofiskais pavārsiens.

Tātad, pretī verandai ir bumbiere, kurā ir putnu apdzīvots dobums. Šķiet, ka divus iepriekšējos gadus tur dzīvojās zīlītes, un agrā pavasarī man šķita, ka šogad nekas nemainīsies. Kādu nedēļu vēroju sev nepazīstamu putnu apmēram zīlītes izmērā, kurš, kā izskatās, tur ir iekārtojies.

Pirms brīža tam putnam uzbruka cits sugas pārstāvis, bet šķiet, viss beidzās bez asinīm. Gandrīz uzreiz pēc tam dobumā mēģināja ielīst zīlīte, kas laikam ir lielāks un briesmīgāks zvērs, tāpēc notika ne tik tieša konfrontācija. Vienvārdsakot vienas vienīgas nepatikšanas. Kādu brīdi bija doma iejaukties, bet tad izdomāju, ka man nav ne mazākās nojausmas par putnu savstarpējo attiecību dinamiku. Ja nu es ievainoju kāda ego, sagrauju autoritāti, un beigās viss kļūst tikai sliktāk? Tā it kā es būtu aizceļojis atpakaļ laikā, un mēģinātu neizmanīt nākotni.