Paldies tev, Titad, es tagad zinu, kas ir Niki Mināž.

https://youtu.be/oNg3M9IJJlY

Bet ņemot vērā to, ka šobrīd nodarbojos ar detalizētu pašanalīzi (pildu testus), paklausījos arī konkrētās dziesmas "hatters gonna hate" vēstījumā, kura popmūzikā netrūkst. Uzreiz nāca prātā visi soctīklu kašķi. Manas personības iezīmes nekad neļautu man nonākt uzmanības centrā, bet mēģināju iztēloties, kā es reaģētu, ja es būtu, piemēram, mūziķis, un cilvēki internetos rakstītu par mani huiņu. Bez šaubām tas man situ pa smadzenēm, bet es kaut kā iztēlojos, ka es turpinātu mēģināt radīt kaut ko vēl labāku, krutāku, autentiskāku un dziļāku. T.i. es saprotu, ka daudziem Nikijas Mināžas vai Teilores Sviftas palīdz identificēties ar šo autkāstu sajūtu, un publiski pateikt "fuck you haters" bieži vien ir ļoti svarīgi, lai kaut kas mainītos, bet es laikam nepieņemtu šādu emociju čanelēšanu kā daļu no savas personības. Ne tas, ka karavāni iet tālāk, bet drīzāk karavāni nezinātu, ko iesākt ar visiem vaukšķiem apkārt.