Kaut vai ej uz “uzzinu pēdējais”, bet deklarēties, izrādās, var arī elektroniski. Es, protams, saprotu, ka tiem, kas taisa sālsmaizes ik gadu tas nav jaunums.

Bet part citām lietām, ko var izdarīt neatejot no datora, jaunais askētiskais JūTjūbes interfeiss man patīk. Nu, plejlistes skrolbārs (jel, piedod man latviešu valoda) varēja būt labāks, bet kopumā man patīk.

Pastāsti ōmei par saviem ahiliem, un izraisi vētru ūdens glāzē. Viņi mēdzot plīst. Jā, ir dzirdēts, ka treniņā lēkājot pāri solam kādam ir plīsušas ahileja cīpslas. Es vakar knapi no piektā stāva nokāpu, man būtu jāsadzerās ziga deva peinkilleru, lai šādā stadijā spētu sev pārraut ahileja cīpslu. Vajagot aiziet pie “speciālista”. Aha, esmu bijis es pie “speciālistiem”, un citiem plakanās pēdas diagnosticētājiem. Paldies, nē. Ja, “aiziet pie speciālista” nozīmē nacionālā līmeņa veselības aprūpi, tad tur par pēdām neviens rūpi netur, tādēļ labākajā gadījumā viņi ieteiks pārtraukt sportot, sliktākajā - likt urīna kompreses, un domāt pareizas domas. Neviens problēmu risināt nevēlas un nespēj. Nē, kaut ko pa pasauli var sagrābztīt, un, varam priecāties, ka dzīvojam laikmetā, kad ir visādas elektroniskas diagnosticējošas mašīnas (neticiet nevienam, kurš, ieskatoties jūsu bēdīgajās acīs, jums var uzstādīt diagnozi). Bet viss ir common sense, paša atbildība un spēja atrast pareizos cilvēkus. Nekādi “speciālisti” nekur netiek dalīti.

No pozitīvā, šodien salīmēju teipus. Mājās būtu bijis ērtāk, bet apstākļi spieda, un, ar visu to, sanāca tīri labi. Baudu relatīvu atvieglojumu, un aizkaitinājma mazināšanos. Vajadzēja to izdarīt jau vakar. Rehabilitācijas plāns attiecībā uz futbolu ir stāvēt vārtos, un tusēt pa aizsardzīvu.

Tieši šobrīd nāk prātā Inokentijs Mārpls, kas nav uz labu. Īpaši tādēļ, ka stāvēšana vārtos higiēnai par labu nav nākusi.

Bet, šis arhaiskais video notrigerēja mana mīļākā Kristiana Sleitera personāža teikto, ka visas izdarīšanas vērtās lietas jau ir izdarītas. Lūk, kā tur īsti ir, nav tā, ka visas dziesmas par pupiem, vagīnām, dzeršanu un dusmīgām mammām jau ir nodziedātas? Vai arī es vienkārši esmu vecs, un jauniešiem ir joprojām ko teikt par to visu, pie tam tā, lai varētu noticēt? Jā, šķiet, spēja noticēt ir tā lielākā problēma.