Jā, lai arī man teica, ka ideja ir jāpatentē, domāju, ka ne es pirmais līdz kam tādam esmu aizdomājies. Tātad, vajag RIMI saldēto graudu maizi, 2 cīsiņus, 2 olas, sieru, majonēzi, tomātu mērci. Nu labi, majonēze un tomātu mērce kā reiz ir mainīgais lielums, tā pat kā sīpoli, olīvas u.c. figņas, ko nu sagribās pielikt klāt. Varbūt kāds var sagribēt pielikt tūkstoš salu mērci.

Tātad, cepečkrāsnī mazliet pacepj maizi, tā lai viņa vairs nebūtu ledus gabals. Apkārt kraukšķīga, vidū teju vai jēla. Pa vidu visā garumā iegriež šķēlumu, un ver maizi vaļā cik nu plati sanāk, lai napārlūztu. Tad liek divus cīsiņus, aplej ar mērcēm, garšas pilnībai vajadzētu vēl kaut kādas piedevas, ko es šoreiz aizmirsu, jo cīsiņi ir cīsiņi, un tad pāri uzsit divas jēlas olas. Nu, un liek atpakaļ krāsnī. Pēc kāda laika liek pāri sieru, atkarībā no tā, cik saceptu sieru gribās. Brīdinu, tā ola cepeškrāsnī tik ātri nemaz necepās, tāpēc nākamreiz sieru likšu vēlāk. Šoreiz cerēju, ka kūstošais siers paātrinās olas cepšanos, kas nav tiesa. Jā, atklāju ideālo sieru priekš cepeškrāsns. Ženēvas, vai? Nu, tāds apaļš oranžā apvalkā. Nu, un tas viss olas pagatavošanās ilgums ir vairāk par 10 minūtēm. Kādas 15 varētu būt. Nu, ja ir klāt buljons, ideāli, bet var pārēsties.

P.S. Pārlasīju, un iedomājos, ka kādu laiku ir jāpalieto RIMI saldētās maizes, lai atkostu, kā viņa tur cepjās. Šai receptei tomēr svarīgs tas moments, kad tu vizuāli vari pateikt, kad maize ir jāšķeļ pušu. Var nofeilot, un vai nu pārcept garozu, vai pārāk ātri to maizi izņemt, kad iekšā vēl ir ledus. Noteikti grādus sākumā vajag likt ne uz maksimumu, bet uz kādiem 180 - 200, atkarībā no pacietības. Kad iet iekšā ola, tad gan uz maksimumu, vai pat grila režīmu.

Mašīnu iedarbināju bez problēmām. Tomēr tikai -9 un somu dīzelis līdz lūpai. Kā rezultātā aizvedu grabošās kastes uz zaļo punktu. Izrādās, ka otrdien esmu nožmiedzis divas Estrella. (Viena jau cauri.) Tālāk alus autlets. Alus, jo otrā man nav ko meklēt, jo slimnieki dzer tējas. Nekā diža tur nav, paņēmu dažas bundžas par labu cenu, ņūkāstlas eila sešpaku, un vēl dažas nedzertas lietas. Viens no tā ir kaut kāds japānis (ņēmu dēļ korķa), ar miežu, kviešu iesalu, zaļo tēju un kaut kādu japāņu citrusu. Stāv ledusskapī, līdz slimnieks varēs dzert. Nosaukums tulkojoties kā "dzīvība". Tālāk Valmiermuiža, kur kaur bez alus dabūju medu (baigi mazā izvēle palikusi uz ziemu) un veselības zapti, kur sabāztas visas iedomājamās panacejas - mežrozītes, cidonijas, dzērvenes u.c. Tad vēl piens un uz Sky. Jā, dārgais dārgais veikals, un arī šodien bija kaut kādi kadri, kas taigāja pa veikalu bubinot, cik dārgs veikals. Tas nekas, ka daudzas lietas tur ir lētākas kā plebeju RIMI, bet tas nu tā. Stāvvietā bija vājprāts, jo tur kaut ko laboja, un tur kur es parasti liku mašīnu bija pilns. Dabūju likt stāvvietas galā. Bet, kas īpaši pārsteidza, tie papildus 10 metri ir tik nepārvarami, ka daudziem bija jābrauc tuvāk pie ieejas pa ceļu, kur parasti visi brauc ārā. Mašīnas atstātas uz gājēju celiņa, tā jau ir klasika. Vajag ieviest uzlīmes, jo ar pirkstu kaut ko rakstīt bija slinkums. Tālāk RIMI ar daudz apelsīniem un saldēto maizi. Izrādās slinķi var nopirkt saldētas kanēļmaizes.

So, rītdienai iemērktas pupas un zirņi. Jāskatās seriāli un jāēd vārīta vista ar buljonu. Un ālūs!