Man patīk šāda dzīve, bet ir mazliet bail atrauties no realitātes. Šonakt sapņos sakāpa neliels stresiņš, kas turpinās vēl šorīt. Kam tas ir rīts, kam pusdienlaiks, protams. Es sev apkārt esmu uzbūvējis tādu realitāti, kuru pie dzīvības varu noturēt tikai es pats. Protams, mani stipri var ietekmēt arī ārējie apstākļi, un šobrīd viņi nav labvēlīgi. Bet galvenokārt man nebūs tādas rokas, pie kuras es varēšu pieķerties, un kura mani noturēs, ja nu visi pamati no kājām pazudīs. Ar to es nemēģinu pateikt, ka es neticu apkārtējo cilvēku labvēlībai, bet ir tās īpašās rokas, kas dod īpašo drošību, un es nevienu tādu neredzu.

There is no "we" in that sentence.