| Man drusku kaitina jaunais pašdiognosticēšanas trends, kas reizēm robežojas ar paštīksmi, bet varbūt arī man pašam uz sevi vajadzētu paskatīties ar kritisku aci. Jo kaut kā šķiet drusku jocīgi, ka es emocionāli mētājos galējībās. Kaut kā šķiet, ka normāli būtu tā, ka reizēm ir labi, reizēm ne tik labi, un reizēm kaut kādas lietas varētu būt smagas un nepatīkamas. Bet divas dienas dzīvot sajūtā, ka viss ir dirsā, un mēs visi mirsim, un pēc tam divas dienas dzīvot ar ārkārtīgu entuziasmu, un pie tam šī sajūta var mainīties tik strauji par vienu un to pašu lietu, tas neizklausās kaut kā pareizi. Un man nešķiet, ka tas liecina par to, ka man kaut kur būtu jāskrien dabūt antidepresanti or something, yet tas varētu būt mild disorder. Bet es laikam beigšu snobēt Reddit. Varbūt globālajās komūnās ir vairāk zināšanu, mazāk taustīšanās.
Bet, jā, šodien būs dirsā diena, and it went donw right from the coffee.
Mosties agri my ass, jau ir pusdienlaiks. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
teiksim, es šobrīd (pajautājot sev) jūtu 1) fona kaunu par lietām, kuras esmu nepamanījusi/nenoreaģējusi pareizi (tas ir kaut kāds foniņš jau mēnešus 2-3, tāpēc nav baisi intensīvs) 2) baseline unconditional love & sirsnību 3) raizes par to, ka man ir jāizdara lietas 4) raizes un vilcināšanos par tēmu "ko man vēl bija jāizdara, bet es esmu aizmirsusi" 5) fona excitement par to, ka tūlīt, tūlīt atkal savedīšu kārtībā savu dzīvi 6) ziņkārību par to, vai esmu actually empātiska pret Tevi vai kaut ko projicēju un patiesībā neko nesaprotu;
neviena no šīm emocijām nav kaut kāda "galēja" un tās ir savstarpēji pretrunīgas, līdz ar to sausais atlikums ir tāds "meh, sēžu cibā, būtu kaut kas jāpadara" "nejūtos īsti nekā" vai "it's not great but it's mostly ok", bet vienlaikus katra no šīm emocijām ir, nu, ne "galēja", bet kaut kādā ziņā "tīra"? dunno
bet nemācēt pajautāt sev ir piļnīgi normāli, jup. tāpēc mani diezgan kaitina normāli cilvēki :D