Ir mazliet jocīgi domāt par eitanāziju laikā, kad miljoni bēg no nāves briesmām, bet es sāku saprast cilvēku eitanāzijas pretinieku degsmi, vai vismaz vienu konkrētu aspektu. Piemēram, arī dzīvnieku eitanāziju šobrīd regulē normatīvie akti, un pret šimpanzēm nedrīkst attiekties tāpat kā, piemēram, pelēm. Man nav šaubu, ka cilvēks drīkst izvēlēties sev eitanāziju, un kādreiz pat varētu notikt tā, ka es gribētu šādu iespēju arī sev. Bet kā varētu fiksēt šo piekrišanas faktu? Es uzreiz iztēlojos kaut kādu birokrātisku procedūru, kas līdzinās tai, kad tiek izvērtēts, vai ļaut cilvēkam veikt dzimuma maiņas operāciju. Bet tagad atgriežamies pie esošās globālās situācijas, un iztēlojamies Putina Krieviju. Putins, protams, šobrīd nesmērētos ar kaut kādiem maznozīmīgiem papīriem, bet pirms kara, politisko oponentu indēšanas un runām par nāvessodu atjaunošanu, vetētu būt baisi dzīvot valstī, kur kāds bez tavas ziņas varētu sakārtot papīrus tā, ka tu esi piekritis eitanāzijai. Pieņemu, ka šis varētu būt visgrūtāk atspēkojamais arguments par labu eitanāzijas nelegalizēšanai.