Bērtrands Rasels ir ļoti interesants cilvēks. Bija, protams, bet es nesaprotu, kāpēc ļoti bieži tas ir svarīgi, un nevar teikt "ir". Dzīvs vai miris, viņš eksistē tekstos, un pat ir diezgan lasāms 21. gadsimtā. Lai vai kā, Bērtrands Rasels ir ļoti interesants cilvēks. Kaut kādā brīdī viņš šķiet diezgan arogants, bet diezgan drīz tas pāriet. Jo arogance un labklājības nav viens un tas pats. Nu, ko tur var padarīt, ka viena no viņa bērnības atmiņām ir tāda, kurā viņš nokrīt no ponija, vai kas nu bija tas, kas liecināja par viņa ģimenes ārkārtējo finansiālo un sociālo labklājību. Bet viņš ir ļoti gudrs, vērīgs, iejūtīgs, utt.

Bet visi šie Rasela stāsti par jocīgo britu politisko tradīciju atgādināja šajās dienās redzēto. Slēdzoties starp vairākām YouTube live reportāžām, uz brīdi biju uzslēdzis Britu parlamenta(?) sēdi. Diemžēl es tik labi neorientējos Britu politikā. Un lai gan manī joprojām ir dzīvs pusaudzis, kas manā vecumā varētu beidzot arī rimties, man ļoti patika šis britu politiskās tradīcijas paraugdemonsrējums. Visi tie kadri no Latvijas Republikas saeimas, kur deputāti telefonā pēta ss.lv sludinājumus, atklāti garlaikojas, un vispar izskatās, kā atnākuši uz vakarskolu, jo mamma lika, ir diezgan žēlīgs skats. Šajā britu sēdē pirms katra runātājā visi piecēlās, tad apsēdās, un uzrunāja tos, kam teikteis bija adresēts, nevis raidīja kaut kādas abstraktas domas kosmosā. Cita starpā, Boriss Džonsons iemantoja manās acīs zināmu cieņu. Protams, situācijā, kad Krievija iebrūk neatkarīgā valstī, nav baigi daudz vietas domstarpībām par šo tēmu, bet tomēr. Viss ko es iepriekš par Džonsonu zināju, ir joki par viņa frizūru, salīdzinājumi ar Trampu, un Breksits. Un noteikti šī nievājošā attieksme nav bez pamata, tomēr es viegli iztēlojos, kā Tramps piecu minūšu laikā sarunā daudz sūda, kamēr Džonsons šajā saspringtajā situācijā izkslatījās pēc cienījama valstsvīra. Un man ir sajūta, ka šo spēju cieņpilni sarunāties ar saviem politiskajiem oponentiem viņam ir iemācījusi tieši šī britu politiskā tradīcija. Es pinīgi noteikti redzu, kā asu un pat presonīgu kritiku ir iespējams pateikt ļoti cieņpilnā veidā, kamēr visāda "bidlo" no austrumiem, bārstot visādus eifēmismus, neizsaka nevienu pašu tiešu draudu, atstāj sajūtu, ka tevi ausīs ir izvarojuši.