Lai gan lielāko daļu laika es esmu mierā ar šo faktu, tomēr reizēm kaitina tas, ka esam iesprostoti tik trauslās biloģiskās mašīnās. Piemēram, šī bezspēcība slimības priekšā. Es gandrīz vai jūtu, kā aizkaitinājums plūst caur smadzenēm, un es tur nevaru neko padarīt. Pat īsti samierināties nē, jo ja es spētu samierināties, nebūtu arī šī aizkaitinājuma. Mašīna vēlas, lai tu izslēdz tālās gaismas, un samazini dzinēja apgriezienus, un tu nevari strīdēties ar mašīnu, jo tai visdrīzāk ir taisnība.

Runājot par trauslām biloģiskām mašīnām - jāiet noarhivēt ciba. Es īsti nezinu, ko jūs tur darāt, es nemāku tam sekot, bet mani pārliecina arguments, ka kādam būs vienkāršāk aizklapēt šo trakonamu, nekā to satīrīt.