Tikko sagribējās būt tam motociklistam, kurš izdauza kādam stiklus. Ir bijušas dažas epizodes, kad es esmu iztēlojies sevi mirstam, atsitoties pret auto, bet tas pārsvarā aiz autovadītāju kriminālas neuzmanības. Šinī pašā braucienā viens onkulis nolēma mainīt joslu, mazliet ignorējot manu eksistenci, lai gan beigās tomēr pamanīja. Bet jau pie pašām mājām pa nepārtraukto sadalošo līniju līdz ar spoguļiem mani apdzina Bolt taksis, kamēr es tanī pašā brīdī apbraucu velosipēdistu. Visa šī steiga bija vajadzīga, lai apstātos krustojumā pie sarkanā.

Kas šādiem cilvēkatkritumiem darās galvās, es patiešām nesaprotu. Es ceru, ka viņi mirst no saindēšanās ar krutku, pirms ir paspējuši notriekt kādu uz gājēju pārejas. Varu derēt, ka mana vicināšanās gar logiem tādiem ir pilnīgi vienaldzīga, un tur aiz bezspēcības var vienīgi mest ar ķieģeli pret vēstiklu.