Lai gan es nespēlēju nekādas videospēles, varbūt vienīgi Guitar Hero varētu uzskatīt par izņēmumu, tomēr pārņem tāda silta sentimentāla sajūta, kad parādās kādi kadri no Nintento & Sega videokonsoļu ēras. Pilnīgi radās vēlme Nefliksā paskatīties High Score, kas šobrīd tur aktīvi reklamējas.

Nav arī tā, ka es galīgi nesaprotu to, kas cilvēkus vilina datorspēlēs, bet es noteikti labprātāk izvēlētos uzspēlēt kādu komandas sporta spēli, kārtis, vai noskatītos filmu, vai kādu dokumentālu filmu par surikātu saimi vai melnajiem caurumiem. Bet vecās spēles saistās ar dažādām bērnības atmiņām. Es ar savu patēvu pārāk aktīvi nekomunicēju, bet mēs mēdzām uzspēlēt tās datorspēle, ko var spēlēt pārī. Līdzīga iemesla dēļ man reizēm patīk paskatīties formulu 1 vai futbolu, lai gan es tam sen vairs nesekoju. Tad bija laiks, kad mēs ar klasesbiedru kādu vasaru baigi bīdījām savu pirmo biznesu, kas praksē nozīmēja pirmās paģiras un Need For Speed spēlēšanu līdz rītam.

Un šādā ziņā es saprotu vēlmi mājās ieviest kaut kādu arcade spēļu automātu, vai kaut ko tik pat absurdu. Jo būt bērnam bija so much fun.