Runājot par Jelgavu 94. Pirmkārt, tas ir Joņeva stāsts, kas gan ir stating the obvious. Un tad ir visi tie, kas lielākā vai mazākā mērā ir piedzīvojuši grāmatā aprakstīto, un spēj ar to releitoties. Un es te nodomāju tikai coming of age sajūtu, bet tieši visu to, kas mūs ir veidojis tādus, kādi mēs šobrīd esam. Man kāreiz Aleponījā sanāca ar Jāni parunāt par tām visām detaļām, kas ir iekļautas grāmatā, un kāpēc tas viņam bija svarīgi. Un tad ir viss pārējais, kas ar šo stāstu notiek pēc tam, piemēram filmas, kas kas tiek uzņemtas pēc šīs grāmatas motīviem. Gaidīt, ka filma spēs izstāstīt Joņeva stāstu, ir līdzīgi kā gaidīt no Titānika, ka tas ļaus pieredzēt to, ko ir pieredzējuši izdzīvojušie pasažieri. Filmā mēs redzēsim to, ko Kamerons ir gribējis un spējis parādīt. Arī šis ir mazliet stating the obvious.

Arī sestdien sanāca parunāt par grāmatu, par filmu un nedauz arī par dzīvi. Tas deva nelielu mierinājumu, ka es neesmu neatgriezeniski sapists, vai vismaz mēs daudzi esam sapisti vienā un tajā pašā veidā. Varbūt dzīves ir izvērtušās mums dažādi, bet kaut kādas fundamentālās lietās mēs esam ļoti līdzīgi, un nespējam to vairs mainīt. Mēs tomēr turpinām augt, un spējam reflektēt par to, ko mēs dzīvē būtu varējuši mainīt, bet spējam mainīt diezgan maz. Varbūt tās ir lamatas, domāt, ka tu būsi unikālā sniegpārsliņa, kas spēs mainīt to, kas ir dziļi iededzināts dvēselē. No otras puses, es zinu, ka daudzu uztverē es neesmu vairs tas pats cilvēks, iepsējams pat sajucis prātā, vai nodevis kaut kādus ideālus.

Kas attiecas uz filmu, tad filma esot ok. Man saka, ka filmā nav laikmeta gara, un tas lielā mērā ir jau cits stāsts. Stāsts nav slikts, bet tam maz sakara ar grāmatā aprasktīto sajūtu. Visdrīzāk tas ir tāpēc, ka filmu veidoja tie, kas jau ir citādāki. Beidzot es arī varu mierīgu sirdi iet paskatīties, vai es filmā atradīšu kaut ko no sava stāsta. Diemžēl es to varēšu darīt viens, un īsti nebija jēgas atlikt visas tās reizes, kad man bija iespēja filmu noskatīties. No visām pasaules filmām ko noskatīties, vai nenoskatīties, šai nu gan ir potenciāls būt ļoti personīgai. Skumjas par šo faktu gan atrada ceļu līdz apziņai tikai nākamajā dienā, kad es to sapratu.