Nebūtu iedomājies, ka man vēl kādreiz būs kaut kas sakāms par metāla koncertiem. Tas gan būs vairāk par reakcijām uz metāla koncertiem.

Es pat nenojautu, ka laikā kad ir tik plašas iespējas heitot imigrantus, liberastus, feminismu, ģenderus un citus modernus strāvojumus, kādu vēl spēj aizkustināt kristīgās baznīcas simbolu zaimošana. Īsti gan nevar saprast, vai tādas frāzes kā “tērpies pat”, “attiecīgu simboliku” un “sātanisti” nāk dabīgi, vai ir samākslots haips, bet pat ja tas ir samākslots, ja tas vēl uz kādu strādā, tad vēl tiks sadedzināts nevien viens apgriezts krusts.

Cita īpatnēja parādība ir kaut kāda jauna “coming of age” kustība. Viena lieta ir jaunieši, kas sev ir aktlājuši ekstrēmas mākslinieciskas izpausmes, un ar Jelgava 94 bērnišķīgu naivumu ir tās iemīlējuši, un ieņēmuši galvā, ka metāls ir lielāks kā pati dzīve. “Stay brutal” un visa tā huiņa, tas viss ir jauki un neizbēgami. Bet izrādās arī onkuļu vidū ir parādījušies jauni metālisti, kas ar tādu pašu degsmi dara to pašu. Un tad pēkšņi nomirst jebkāds potenciāls “kad mēs augām” emocijām, un ieslēdzas “you fake piece of shit”. Opjiem jaunības maksimālisms sen jau ir pāraudzis meta ironijā, un viņi sāk staigāt uz koncertiem glīti saķemmējot savus īsos matiņus, vai velkot rozā t-kreklus ar vienradžiem, kurus rotā uzraksti iz sērijas “brutal death metal” varavīksnes krāsās. Bet kar ir šī par parādību? “Mammām nav taisnība” ir paplašinājies līdz “sievām nav taisnība”?