Es īsti nevaru saprast, vai mani satrauc vairāk komforts vai mūzika, bet šodienas brauciens uz laukiem likās diezgan cool.

Tātad, problēmas ar auto turpinās, autoserviss ja ne gluži lauž krēslus, tad savus instrumentus noteikti, turpina pasūtīt detaļas un audzēt potenciālās izmaksas. Vēl dažas dienas pabraucu ar Imprezu, bet tomēr tā nav mana Impreza, atbildības sajūta mazliet atņem kaifu. Un te autoserviss tā kā izdomāja, ka varētu iedot maiņas auto, ja reiz tas remonts tā ievelkas. Maiņas auto ir kainda kūl pakalpojums, bet mazliet ož pēc īrēta auto ceļojumā pa dienvideiropu. Tāpēc es apjautājos, cik tad tas maiņas auto ir augsts, jo pašreizējais proleteriāta džips jau ir ne tāpēc, ka man būtu briesmīga gaume, bet gan ir vajadzība izbraukt lauku dubļus. Plāns ātri mainījās, un es dabūju 2018. gada apvidus auto. Mēģināju sagūglēt, nesanāca, tāpēc lai paliek noslēpums, kas ir šis auto, bet tas nav BMW pat bez neviena iksa.

Nu lūk, pensionāri jau auto novērtēja, esot augsts un skaists, apledojušais un bedrainais lauku ceļš arī nav problēma, smalks braucamais ar visādām modernām fīčām. Tagad vakarā līgani braucu mājās, viss tik garlaicīgi, ka varētu žurnālu pie stūres palasīt, kausos mūziku. Vienu dziesmu pagriezu skaļāk, un caur mašīnu novibrēja basi tā, ka teju vai spalva sacēlās stāvus. Gan jau tas neko labu neliecina par skaņas kvalitāti, tomēr bija diezgan kaifīgi. Pilnīgi sagribējās nopirkt auto no salona, un aizmirst visas problēmas ar auto labošanu. Protams, fonā kaut kur klīda doma arī par to, vai tas neliecina par vecumu. Bet kaut kas ir idejā, ka tu viss tāds rūtainā žaketē ar tauriņu, brauc no pilsētas ar svaigu parketnieku brist lauku dubļus. Kaut kas no austeres Vērmanītī sērijas.