Viena vecmāmiņa raksta e-pastus par zāļu lietošanu, un interesējas, vai man ir gāzes plīts. Otra mašīnā pa telefonu čalo par laikapstākļiem un braukšanu uz Sky. Tai pat laikā es priecājos, ka man neviens neko nejautā vairāk kā par plīti, vai tā būtu gāzes, vai malkas.

Treniņus jau nedēļu es esmu aizstājis ar malkas skaldīšanu, galvā mēģinot izdomāt dzīvi no jauna. Kādu brīdi tas nomierināja, lai gan arī mazliet nomāca pēkšņais mietpilsoniskums ar sastrēgumu plānošanu un prakstiku rosīšanos. Uz āru gan izlīda arī daži melnumi. Vispirms es satraumēju kāju, kas tomēr kaut kā pazuda vispārējā rosībā, bet tad es vēl iemanījos nokrist ar riteni, un to salauzt, un tas gan veiksmīgi atbalsojās dvēseles tumšajos stūros. Vakars noslēdzās ar lietu mešanu pa gaisu, un mēģinājumiem sev nodarīt pāri, par laimi nesanāca, citādi turpmākās dienas es nevis turpinātu skaldīt malku, bet staigātu apkārt ar šuvēm. Šodien atkal relatīvo mieru nomainīja armagedons, jo visas galvā saceltās pilis sabruka vēl maketēšanas fāzē, līdz būtiskajam nemaz netiekot. Bet par būtisko zemapziņa ārdās. Nav īsti gan skaidrs, ko un kā tieši tā grib, bet ir absolūti skaidrs, ka ir uztaustīta sensitīva tēma. Rezultātā es riju klinģeri, plānoju iet uz treniņu, ignorējot faktu, ka kāja vēl sāp, un šausmīgi gribās piedzerties. Parunāt? A kuru tas reāli piš? Paši sevi novedam līdz vājprātam, paši sevi šrinkojam.