Noskatījos TED par "transparent" (joks par to, ka transpersonas arī mēdz kļūt par vecākiem), un domāju par dekonstrukcijas apmēriem un to, kāpēc daudziem tik ļoti tas izraisa šausmas? Jo tīri racionāli, ja kaut ko ir iespējams izdarīt, kāpēc lai to nedarītu? Ir jau, protams, kopienas, kas principiāli turpina braukt ar pajūgu, kad visapkārt ir šosejas un auto.

Anyway, tagad fonā skan Nine Inch Nails, un cik ļoti tajos "hey, pig" ir kaut kāds deviņdesmito vaibs, kas, iepējams, vairs nav un nebūs. Varbūt kļūdos. Un ļoti daudzi no šiem Reznoriem n' shit ir liberal as fuck, bet kaut kur dziļi vēl joprojām ir hardwired kaut kādos novecojušos priekšstatos, un vienīgi reflektējot, diskutējot un argumentējot ir nonākuši līdz pārliecībām, kas nekad nav bijušas dotas tāpat. Es pieņemu, ka tagad ir mazliet citādāt, tagad tā ir vairāk cīņa ar citādi domājošiem, mazāk cīņa pašam ar sevi.

Es atceros vienu sarunu, kas aizgāja augstos toņos. Es toreiz izteicu viedokli, ka īsti nesaprotu vajadzību iet praidā. Kopš tās reizes tik daudz par to ir runāts, ka man vairs nav ne mazāko šaubu, ka tas viss kaut ko ir mainījis, tik ievērojami mainījis, ka tagad "viss šis politkorektums ir aizgājis par tālu". Un tomēr iekšā joprojām ir daļa no tā pusaudža no deviņdesmitajiem, kas joprjām nav pārliecināts, kāpēc viņam šis viss būtu vajadzīgs. Pārējie lai iet, tas viss ir labi un pareizi, par to šaubu nav.