Kaut kā tā sanāk, ka es neprotu attiecības, vai vismaz neprotu par tām analītiski domāt. Vai no jautājuma, kāpēc kāds ar kādu ir kopā, vai kāpēc vairums cilvēku ir ar kādu kopā, automātiski izriet arī jautājumu, kāpēc viņi nav vieni? Ja eksistē čeklistes, tad kāpēc tās mainās, vai kāpēc tiek pieņemti lēmumi pārkāpt kaut kādas sev nospraustās līnijas? Vai mēs samierinamies ar otra īpatnībām, vai pieņemam otru tādu, kāds viņš ir? Vai būšanai pārī ir vieta aprēķinam, piemēram, ja ar kādu tev ir ļoti labi retos saskarsmes brīžos, bet būšana kopā ilgstoši nav iespējama, turpretī ilgtermiņā tu vari būt kopā tikai ar kādu citu, bet tev ar viņu nekad nav tik labi, kā ar pirmo? Kāpēc esot ar kādu kopā, vispār ir iespējamas lietas, kas tev otrā nenormāli kaitina, pieņemot, ka šīs lietas tu esi pamanījis jau pašā sākumā? Vai vispār ir iespējams, ka divi cilvēki viens par otru ir sajūsmā, vai vienmēr vienam no viņiem otrs ir mazāk svarīgs, interesants, mīlams utt? Kur ir uzticēšanās robežas, ja tu esi kopā ar kādu, bet ja tādām robežām nevajadzētu būt, kāpēc cilvēkiem ir bail no otra nodevības? Kāpēc mēs piedodam lietas, lai paliktu ar otru kopā? Un ja reiz piedošana ir svarīga, kāpēc tad ir lietas, ko piedot nav iespējams? Un kāpēc reizēm cilvēkiem no malas ir vieglāk pateikt, ko tev vajag? Jo nemēdz taču būt situācijas: es zinu, ka tu domā, ka tu vēlies picu ar dubulto sieru, bet patiesībā tu šobrīd gūsi lielāku gandarījumu no makaroniem ar lasi.