Šodien mana ātrās ēdināšanas iestāde (ēdnīca ofisā, kur fiksi noskriet lejā apēst griķus ar mērci) izcēlās ar garšās īpaši neizteiksmīgu piedāvājumu, tāpēc es paņēmu pelēkos zirņus ar speķi. Lūk, tā ir lieta, kas ir jāiekļauj latviskajā dzīvesziņā. Ēdot zirņus ar speķi, ir grūti nedomāt par to, ka ir novembra beigas, ārā ir mazliet sniega, jāsāk kārt lampiņu virtenes un domāt par egles iegādi. Bez tam, zirņi ar speķi nav akurāt karbonāde ar kartupeļiem, es pat domāju, ka daudzi kaut ko tādu ēd aiz principa, nevis tāpēc, ka ļoti garšo, tāpēc ēdnīcu vēlme saglabāt šo īpatnējo ēdienu ir kaut kas īpatnējs.

Un kāpēc tieši zirņi līdz jaunajam gadam ir jāapēd, citādi nākamajā gadā būšot jāraud? Vai arī tā ir kaut kāda oriģinālā ticējuma jocīgā dvīņumāsa?