| Ja es turpināšu agri ierasties ofisā, es varēšu pierakstīt pilnu cibu ar ofisa stāstiem.
Es nekad nebūtu iedomājies, ka svaigas zivs pirkšana ir tik diskusijas raisoša tēma. The joke's on me. Bet šodien atkal kādu sveica, un kādā brīdē es apsveicamo ar puķēm redzēju virtuvē, un bija saruna.
- O, tu visa tāda priecīga ar tām puķēm. - Nu, jā, ko tad sievietei vairāk par puķēm vajag?
Man, protams, ir versijas, ko vēl sievietes mēdz vēlēties vēl bez puķēm, bet tas nav tik interesanti. Kas man šķiet tiešām interesanti, ir jautājums, vai šinī ķēdītē "sievieti var iepriecināt ar puķēm, es esmu sieviete, man ir puķes, tātad es esmu priecīga" tajās sieviešu galviņās nekas nenobrūk? Nē, man nav nekas pret puķēm, sievietēm vai prieku, bet skatoties uz šo patieso prieku, man pašam iet uz īso no domas, ka tas tiešām ir patiess prieks, jo viss ko es redzu ir dresēts mērkaķītis. Lai gan es nevaru noliegt, ka tīri no praktiskā viedokļa man kā vīrietim tas ir ļoti ērti, ja starp sievieti un puķu patikšanu varētu vilkt vienlīdzības zīmi. |
- Nu, kā sviestmaize.
- Labi.
- Kas, vakar aizmirsi par viņu?
- Nē, vakar bija tas klinģeris, tad es nolēmu atstāt sviestmaizi uz nākamo dienu.
We will go places from here, we will change the world.