Ciba reizēm tomēr spēj pārsteigt. Šinī gadījumā ar to, kādos tik dīvainos veidos spēj manifestēties paštaisnums un "kad mēs augām, tā nebija". Kādu reizi kādam satrauc līdzcilvēku ciešanas, ko radījušas pārpildītas kafejnīcas, kādu citu reizi tiek meklēts pamatojums (justification?) tiesībām nogalināt dzīvu radību, lai to izmantotu uzturā, un tad tavs morālais kompass sāk nervozi raustīties konvulsijās. Es, protams, saprotu, ka ortnungam ir jābūt, un katram pārkāpējam pa nocirstai rokai, bet es tomēr atļaušos būt tas pidars, kas turpinās uzskatīt, ka šķērsot gājēju pāreju pie sarkanās gaismas divos naktī, ja saredzamā attālumā nav neviena auto, nav noziegums, Viļņā par to mani pat sodīja par diviem eiro. Un ja likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības, tad vismaz nerakstītos likumus būtu jāspēj nokomunicēt pieklājīgā formā.

Cita starpā, es varētu būt tāds kretīns, kas atkal iebāzīs acīs savu neseno pieredze svešzemē. Nu, ja reiz sākam plēst kreklus uz krūtīm. Lai gan Vjetnama nav caur-un-caur lieliska un jauka vieta, mani tomēr fascinēja vjetnamiešu pārvietošanās kultūra, ļoti bieži arī pozitīvā ziņā. Neskatoties uz to, ka luksofora signāli tur tiek ignorēti gandrīz pilnībā (ir diezgan grūti aprakstīt vārdiem, cik lielā mērā un kā viņi tomēr tiek ņemti vērā), tomēr šis šķietamais haoss parasti iztiek bez jebkādiem starpgadījumiem. Braucam pa pretējo joslu? Bet ja ļoti vajag, kāpēc gan nē? Un ja nu tomēr kāds tiek aizķerts ar motocikla stūres rokturi, kas negadās tik bieži kā varētu likties, viss tiek atrisināts ar smaidu, atvainošanos un pārliecināšanos, ka nav nodarīts nekāds kaitējums. Un viss, braucam tālāk.