Mani epizodiski mulsina žurnālistikas pašpasludinātā piektās varas poza. Bieži vien histērija par vienu vai otru tēmu savā nozīmīgumā atgādina cibas cepienus. Un tad visas tās patosainās runas un simboli ap to visu. Arī daudzu iemīļotais seriāls Ņūzrum mani viegli kaitināja. Varbūt vienīgi vietējā mēroga donžuāns Bojārs manī spēj uzturēt wtf un epizodiskas cieņas emociju kokteili, tik tālu cik tas skar izmeklējošo žurnālistiku.

"Spotlight" man patika, jo ir stāsts tieši par tādu gadījumu, kad žurnālistika gaismiņā izceļ kādu nopietnu puvi, un spēj domāt par lielo bildi, nevis tikai par lētu slavu, publicējot kāda politiķa e-pastus. Mazliet mulsināja pārspīlētais šoks par katoļu baznīcas nebūt ne šķīsto dabu, bet iespējams ir jābūt kristietim, lai spētu ieslēgt empātiju. Tāpat brīžiem kaitināja dažas klišejas - apelēšana pie sirdsapziņas, atradumu noklusēšana vadībai, dilemma, brīdināt vai klusēt, kādam sakāpj emocijas tik tālu, ka seko emocionāls izvirdums, kurā pārējā komanda līdzjūtīgi noskatās un dziļdomīgi saskatās u.t.t. Toties varēja izgaršot citas klišejas - avīzes drukšāna, smagās mašīnas, kas ar leģendāro avīzi izbrauc no noliktavas. Tad tu tiešām saproti, jā, tajā visā patosā kaut kas tomēr ir.