Dzeru alu kaut kādā mīlīgā ūķī, kavējot laiku, atvēru vēlreiz interviju IR ar filmas režisoru nu jau pēc filmas noskatīšanās. Tur bilde, kur viņš viss tāds cēls sēž krēslā. Arī pēc filmas pirmizrādes Berlinārē filma norāva ne pārāk izprotamas ovācijas, par ko režisors izskatījās gandarīts. Vienvārdsakot, izskatās īsts lietaskoks, arī vizuāli. Un kaut kādā ziņā man patīk, ka džeks 41 gadu vecumā uztaisa pirmo filmu un uzreiz uz Berlīni. Pat sūds ar Berlīni, arī es labprāt uzņemtu filmu lidz šim vecumam bez jebkādiem lauriem. Bet šo manu sentimentu varētu saprast: pareizais vecums, pamest visu, lai taisītu filmas, to arī izdarīt u.t.t.

Bet filma gan nopelna bēdīgāko apzīmējumu, ko filma var dabūt - nav slikti priekš latviešu kino. Un šis ir visbaisākais, jo ietver sevī domu, ka jebkas kas ir labāks par sūdu, jebkas kas nonāk uz kādu lielāku filmu festivālu automātiski ir labs. Es, protams, varu tikai nepamatoti dirst, svaigi kā iepazinis kaut ko vairāk par Rīgas sargiem, bet pat es nu jau redzu kliezošus trūkumus filmā. Protams, tur ir dažas veiksmīgas lietas, kas visu izvelk līdz "ne tā sliktākā filma", kuru starpā noteikti nav aktierspēle un operatora darbs, bet es nespēšu noticēt sirsnīgai sajūsmai par to.

Bet ja man ome prasīs, kā man patika filma, par kuru viņa ir dzirdējusi radio kultūras raidījumā Rondo, es nezināšu ko teikt. Jo viņai iespējams filma varētu patikt. Bet atkal jau tā ir skatītāja turēšana par muļķi un mūžīgais stāsts par publikas segregāiju.