Beidzot biju ievērtēt rajona sporta aktivitātes. A neko tā infrastruktūra, es jums teikšu. Treneris no manis štruntīgs, jo ierados, kad mūsu meitenēm bija pēdējās spēles soda sitieni. Bet tā spēle arī ir kaut kas īpatnējs. Futbols ar bortiem, kur ir mazītiņi vārti augstumā līdz šekumam. So, noteikumi man ir aptuveni skaidri, aptuveni viņi tiek arī ievēroti, punktus skaita paši, paši sev tiesneši. Nu, kas, itkā, loģiski, ja jau getto.

Bet, vienu gan es sapratu, ja būs sūdi, mums, puķu bērniem, ir pizģec. Nu, var jau būt, ka tur bija tuvu olimpiskajam līmenim, un meitenēm finālā tiešām esot bijušas izlases meitenes, vai arī es sevi par zemu novērtēju, bet no malas izskatījās iespaidīgi. Visi cibas futbolisti, bokseri, volejbolisti un skrējēji ir vienkārši nelgas salīdzinoši. Nu, vienīgais to sportistu mīnuss kļūst acīm redzams, kad šie cilvēki sāk runāt. Es neesmu ar erudīciju apveltīts, bet tur brīžiem sanāc sajusties kā Hukam kaut kur Okeānijā.