| Nu, ko, futbols lielajā laukumā, kas nozīmē īstu futbola laukuma platumu, bet tikai uz pusi īsāku, parādīja, cik ļoti mēs tomēr to futbolu spēlēt nemākam. Divas lietas - aizsardzība, un saspēle.
Aizsardzība, tas nozīmē diezgan lielus vārtus, kuros ir diezgan viegli iesist, plus diezgan lielas manevra iespējas uzbrūkošai komandai. Protams, ja kāds skatītos aizmugures, tik bēdīgi nebūtu, tomēr arī bez tā diezgan brīvi sitieni pa diezgan lieliem vārtiem, vēl arī slapjā laukumā - nu, golu bija daudz.
Uzbrukums nozīmē to, ka Lucavsalā īsti nav daudz iespēju iedot piespēli uz sānu, vai atpakaļ. Rezultātā visi pieraduši bliezt pa vārtiem. Labi, protams, ka laukums vismaz garumā nebija pilnais, jo bizot no vieniem vārtiem, līdz otriem, un secināt, ka pilnīgi bezjēdzīgi, tas ir tā… kā skriet maratonu, jebšu pa tukšo. Šeit, tomēr, vietas uz laukuma ir tik daudz, ka var iedot piespēli pat uz centru, nav vajadzības mainīt uzreiz malas. Vai arī to darīt caur centru ar īsām piespēlēm, nevis pa dioganāli cauri visam laukumam.
Bet kopumā, es, labprāt, atkārtotu šādu pasākumu. Beigās jau tomēr tas viss sāka izskatīties pēc futbola. Un, lai arī likās, ka skriešanas bija mazāk kā Lucavsalā, šķiet, tas ir bijis mānīgi. Ahileji sāp tā, ka knapi pa trepēm šorīt nokāpu, un pat augštilbi sīc, kā pēc cik tur to kilometru noskriešanas. Komplektā ar biezpiena diētu trīs dienu garumā, es vēl pēc futenes iemanījos norīt pus kilo svilinātu vistas spārnu, un šorīt jau domāju, kā izdzīvot līdz pusdienām. |
Vakar cimdi vārtos būtu ļoti noderējuši