Beidzot izdarīju to, ko bija plāns izdarīt garajās brīvdienās. Nu, garajās brīvdienās bija pēc sesijas krīze, plus, nesatikt cilvēkus, kurus es satiku - tādu iespēju es nožēlotu ilgi. Bet, tagad, ierāpos Ziedoņdārza maliņā, dzēru minerāli ar apelsīnu sulu, ēdu ķiršus (ok, procesa laikā apēdu kādus trīs, pārējos jau tad, kad pabeidzu pirmo skici), un zīmēju. Ziedoņdārzs, es atzīmēšu, ir kaut kāda rajona citadele. Četri basketbola grozi, nezinu cik bērnu laukumi, vienā no kuriem viņi ņemās kā zvirbuļi pa peļķi, un daudz ratu. Vienvārdsakot, buzzz vēl tas. Drošvien izskatījās kinematogrāfiski, bet es tur pa vidu sēžu zem koka ar austiņām ausīs, kaut ko zīmēju. Jāatzīmē (cik labs kalambūs sanāk), no zīmēšanas jēdzu tik daudz, ka zīmulis uz papīra atstāj tumšus nospiedumus, un dzēšgumija skolā bija tāds jocīgs, reti izmantots priekšmets. Man skolā bija viena tāda, kurai vienā pusē bija iegrebts "life" un otrā izgrebts "death", vai otrādi. Es ierāpos tādā burbulī, kurā laiks neeksistē. Es pat precīzi nezinu, cik ilgi es tur sēdēja. Kaut kas ap divām, vai trim stundām. Rezultāts, par nezinu. No vienas puses ir pārsteigums, ka kaut kādu rezultātu var panākt tik īsā laikā, no otras - nav jau nekas dikti episks. Nu, jā, nekas mazāk kā episks mani neapmierina.

Bet citādi, jā, ar zīmuli jau kādu laiku esmu sācis skircelēt visādus sīkumus. Visu "sēdi sapulcē, un zīmē" esmu sastiepis mājās, un piespraudis pie... planšetes(?). Tur pat ir arī iesāktais "adventes kalendārs", kuram ideja man pat patīk, bet, drošvien, tas netiks tā arī pabeigts. Bet šāds lielformāts ir kaut kas pavisam savādāk.