Pamodos es šorīt žirgts un izgulējies, un visādi citādi patīkami pārsteigts. Kad ielūkojos pulkstenī, elpu nedaudz aizrāva. Jā, tā ir pēdējā reize, kad es konkrētajam telefona lādētājam uzticos. It kā jau nav liela bēda, visas trešās kategorijas sapulces nav traģēdija nokavēt. Pat uz darbu atnācu, un, neskatoties uz vairākiem e-pastiem, nekāda traģēdija nebija notikusi.

Brokastu vietā, protams, bija pusdienas. Bet, pirms devos pusdienās uz glamūrīgo Pienu, kur, pie vienām sāpēm, mani nepazina, un tad nosauca par jaunu, viens cīrulītis iedziedājās, un man jau sāka rasties aizdomas, vai vispār ir labi tagad iet uz Pienu. Jā, protams, atnākot atpakaļ e-pasts izskatās pēc miskastes, austiņas nestrādā, visiem viss ir slikti. Vot, jutu, ka tās izmaiņas pirms vairāk kā nedēļas ir tādas… pēkšņas. Nu, jā, izrādās puse procesa dragā pa vecam, puse pa jaunam, tehniski problēmas nerodas, jo vecie kanāli nav aizvērti, nedēļu neviens nav sūdzējies, ka dati nav kārtībā. A šodien pasūdzējās. A šodien līdz deviņiem dedlains.

Nu, ko, ceru, ka uz futeni šodien tikšu, rīt un parīt uz darbu tomēr nebūs jānāk, un izmisīgi gaidu vīkendu, kad visi darbi nodoti, visi eksāmeni nokārtoti. Ir tikai trešdiena, bļe!