Šinī īsajā stāstiņā es patiesi sajutu antiutopijas esenci. Tāda ironiska pasmaidīšana par apkārtējo un (neizbēgami) saviem trūkumiem, par nākotni, kurai, visai iespējams, mēs tik strauji tuvojamies. Īpaši man, kurš jau kādu laiku cenšas izvairīties no bezjēdzīgas rutīnas, izņemot iešanu uz darbu, ir patstāvīgā neizpratnē par soctīklu sacepumiem (ciba iekšējie joki un zvaigznes neskaitās) ar man neko neizsakošām no konteksta izrautām frāzēm, kuram nepatīk teju neviens seriāls, atskaitot Game of Thrones un dažas multenes, ir neizpratnē par mocībām ko cilvēkiem sagādā piespiešanās uz sportošanu, tāpēc visi izvēlas vismaz skriet, pateikt, ka tā ir nākotne kurā cilvēki dzīvos, ir tā pat kā viduslaiku cilvēkam pateikt, ka lielākais vairums moderno cilvēku dzīvos bez dieva (babuļas baznīcā un bērnu kristīšana neskaitās dzīvošana ar dievu). Par lielo brāli, kas kontrolē un ierobežo, par bezjēdzīgu vardarbību, par iznīcības neizbēgamību, baisāk ir tikai brīvprātīga atteikšanās no brīvās gribas, jo tā ir ērtāk. Bet toties bez kaitējuma tautsaimniecībai. Lol!