Vakar Ļeņingradā, tā kura Rīgā, tika satikts viens ciets rieksts. Tāds ar krampi un pareizajiem refleksiem. Tik pareiziem, ka vakar šķita lieliska ideja, ka šādam cilvēkam vajadzētu nākt mūsu novedpētnieku pulciņā, tērpt dzelzī un laist viņu sist citus viņam līdzīgos. Tik lieliska ideja, ka man ir pat viņa telefona numurs. Šorīt plātīšanās, ka viņš jebkuru, pirmām kārtām jau mani, varētu mierīgi nosist, Belij Aist dzeršana, jo visu pārējo dārgo šmigu viņš jau ir izdzēris, un "presītes testēšana" šķiet bēdīgi pazīstama. Plus fakts, ka viņš pat ir kripatu vecāks par mani, liek domāt, ka šādam mutes dzesētājam stikla pimpi nevarētu uzticēt, kur nu vēl auksto ieroci, pat neasu. Stulbi kaut kā. Vēl stulbāk būs, ja šīs lieliskās komunikācijas rezultātā man izrādīsies zilas ribas.

Citās ziņās, pirmo reizi bārmenis man uzsauca alu. Iespējams, pirmo reizi stāvēju uz bāra letes, lai gan tas nav tik droši, ka pirmo. Plus, pirms tam Aptiekā, kļuvu par anonīmo aso ēdienu cienītāju nākamā pasākuma tematisko līdzautoru. Story of my life - man ir idejas, citiem iekšas viņas realizēt.

Jā, un cibu es joprojām darbā nevaru lasīt. Keep calm, and keep writing.