Vēl viena lieliska sestdiena. Studiju sakarā gribās visu sūtīt nafig, jo es esmu par slinku, par tupu, par... alu dzert ir kudiš foršāk. Nu, dabūšu es papīru, un es būšu kas? Nē, nav jau tā, ka iegūstamās zināšanas ir pilnīgs mēsls, bet ko es ar tām visām tām teorijām iesākšu? Vai, nu, ja nu pēkšņi vajag kaut kādas kompetences, kas vainas autodidaktiskajai pieejai? Viss šis ir mazajiem par zvēriņiem, kas smako pēc formāla pietupiena, ko katram būtu jāizpilda. Tu esi izglītots pedagogs? Lieliski, tu mums būsi datu bāzes arhitekts. Matemātiķis? Tu būsi projektu vadītājs. Psihologs? Līzinga produktu speciālists.

Būtu mazāk gadiņu, vairāk laika, mazāks bardaks... principā visur, tad vēl tā. Varētu nākt uz lekcijām, kārtot mājasdarbus, pelnīt labas atzīmes, dzīvot bez akadēmiskajiem parādiem, iekļauties karjeras līkločos, sargāt dzīvesziņu, audzināt trīs bērnus, apmeklēt valsts svētkus un diet. Citādi dzīvojam laikmetā, kad nevienu nepis lielā bilde, visiem vajag kompetences, bet nez kādēļ kāds vēl mēģina spēlēties sociālismā, un izdarīt kaut kādus gadsimtu atpakaļ izdomātus pietupienus. Piedodiet, bet šī sabiedrība ir arhaiska, un fakts, ka dažiem patīk internātos lasīt rakstus par radošumu, kopbildi pa lielam nemaina. Rimi, Depo, puikām Aldaris, meitenēm Martini, bērniem planšete un visi gavilē grillējot desiņas. Mums pat valsts galvenā politiskā figūra ir ierēdnis.