Mēs reiz virtuvē jautrā kompānijā pašķirstījām un palasījām. Sapratām, ka šis romāns īstenībā ir labs sci-fi, kas risina visnotal eksistenciālus jautājumu. Galvenā varone ir smagi slima (sirds slimība - visur tekstā uz to ir norādes, nemitīgi viņai tur strauji sitas, salecas, aizraujas utt.; + vēl viņai ir smadzeņu audzējs, par ko liecina daudzās balsis, kas ar viņu runā (zemapziņa, iekšējā dieviete utt.)). Bet viņš, savukārt, ir androīds no nākotnes (par ko liecina vairākas lietas, bet tagad atceros tikai to, ka viņš viņai uzdāvināja datoru, kas vēl nemaz nav pārdošanā), un vēl kaut kas mums lika noprast, ka viņš ir iestrēdzis mūsdienās, netiek atpakaļ uz savu laiku, un mūsdienu tehnoloģijas nav pietiekami advancētas, lai nodrošinātu viņa tehnisko apkopi, tādēļ viņš iet bojā. Un šī bezcerība par savu izdzīvošanu arī ir tas, kas viņu satuvina ar smagi slimo, mirstošo jauno meiteni. Tā kaut kā.

Kaut kāds erotiskais Šekspīrs.