Vispirms neliela novirze no tēmas par to, cik briesmīgi ir tie cilvēki, kas vēlētos lai tādi kā es/tu/viņš/viņa nemaz neeksistētu. Ok, es saprotu, ka visi heitspīči par to, ka kādu vajadzētu nošaut, sterilizēt, atsist, aizsūtīt uz mēnesi u.t.t., lūk, tas ir šausmīgi. Tāda vēlējuma forma mani nepārliecina par kaut ko ekstrēmu. Ja mēs paņemam homoseksuālus cilvēkus, un kāds izsaka apgalvojumu, ka būtu labi, ja viņu nebūtu, tas ir slikti. Bet, ja kāds saka, ka gribētu, lai Latvijā visu gadu būtu vasara, tas ir ok? Pirmajā gadījumā, kā mēdz apgalvot, runa ir par 7% cilvēku populācijas, savukārt visaptverošas globālas klimatiskas izmaiņas, domājams, varētu no planētas zeme noslaucīt lielāko daļu cilvēces populācijas. Un kā ar visu fenšujistu tēzi, kaut uz šīs pasaules nebūtu ļaunuma?

Bet labi, par to emocionālo korektumu. Redz, viena lezbiete apgalvo, ka viņai salīdzinoši maz satrauc tas, kādā vārdā cilvēks viņu nosauc, bet vairāk uztrauc, kādu attieksmi viņš pauž. Viens cilvēks, protams, nav mēraukla visiem, lai ko tur visādi Kanti neteiktu, bet fakts kā tāds, es arī visu laiku neesmu sapratis sašutumu par vaļīgu leksiku, kamēr vien cilvēks sirdī šķīsts kā dimanta oliņa. So, arī "parā pupus" ir ok, kamēr starp rindām nevar salasīt "sieviete, tava vieta ir virtuvē, un dzemdēt bērnus, bet tagad atnes alu, un uztaisi minetu". Protams, spēja kaut ko izlasīt starp rindām nav atkarīga tikai no apgalvojuma izteicēja.