Sanāks savdabīgs ievads, jo no rīta bija pārdomas par velozagļiem, bet šī bilde mani atgrieza pie pārdomām par noziegumu un sodu. Bet vispirms par bildi - tas ir sods narkomānam Afganistānā. Tur gan ir arī piedeva reliģijas, bet doma tāda, ka no vājprāta un narkomānijas varot izārstēt pieķēdējot cilvēku pie kaut kādas tur sienas uz četrdesmit dienām. Lai kā tur būtu ar vājprātu, bet par narkomāniju man teju jāpiekrīt dvieļgalvām. Es tiešām neredzu nevienu citu efektīvu veidu kā cīnīties ar atkarību, pat ja ārstēšana izrādīsies efektīva tikai līdz nākamajai reizei, kad atkal paslīdēs kāja. Bet drīkst mani mēģināt pārliecināt par pretējo. Lai gan, ko tur daudz, negrasos iet krusta karā pret narkomāniju.

Atgriežoties pie velo zagļiem, man īsti nav skaidrs, ko dod šādu kadru tvarstīšana? Protams, visus cietumā. Bet mani, nez kādēļ, arvien mazāk pārliecina cietuma terapeitiskā iedarbība. Es te, protams, nepiedāvāju laist laukā slepkavas un varmākas, bet ko dod cietumsods kādam sīkam zaglim? Lūk, mums ir cita mēroga zagļi, kuru entuziasmu varētu slāpēt ar dažām paraugprāvām ar ilgiem termiņiem un mantas konfiskācijām, bet kaut kā tieši šī mērķauditorija visvairāk no tā cietuma tiek vaļā. Bet par sīko zādzību, ko tad viņš tur atrausies? Divus gadus, ar priekšlaicīgu atbrīvošanu par labu uzvedību? Kaut kā neticas, ka pēc šīs pāraudzināšanas iestādes viņi sāks veidot spīdošu karjeru, un ar milzīgu vainas sajūtu atmaksās sabiedrībai parādu. Kaut kā man šie Valžānu stāsti nepārliecina. Lūk, publiska pēriena terapeitiskajai iedarbībai es gan drīzāk ticētu. Bet te, atkal jau, Eiropa mūs nesapratīs. Nodarīt cilvēkam miesiskas ciešanas neesot ētiski. Tur gan rodas jautājums, ja cietums ir paredzēts kā sods, kādas ciešanas tad tas paredz?