Viena lieta ved pie citas, vienu radio klapē ciet, otru ver vaļā. Jā, jā, kurš gan tos radio 21. gadsimtā vispār klausās? Bet atbildot uz Radio LOL sāgas sakarā uzdoto jautājumu, a ko viņi ēda pusotru gadu - disenes. T.i. ne pašas disenes, protams, bet visādi Grēviņi disenes spēlē par naudu, un, ja tev diseņu spēlēšanas arods ir atkarīgs no publicitātes, jābrīnās, ka Radio LOL neiemanījās no Grēviņa vēl arī naudu iekasēt, ibo radio dīdžeja profesionāls darbs ir vien iespējams Radio SWH vai Latvijas Radio, viss pārējais ir hobijs un sabiedriskais darbs. T.i., ja Grēviņš ir profesionāls radio dīdžejs, tad Venoms ar Neonu radio NABA arī ir profesionāli dīdžeji. Vai, piemēram, arī es varētu teikt, ka esmu bijis profesionāls bruņinieks.

Bet labi, par tām diskotēkām. Tā pat kā te nesen tika diskutēts, ka mūsdienās nevienam nafig nav vajadzīgas albumu recenzijas, un nevar šim apgalvojumam nepiekrist, arī dīdžejošana, ar ko nupat nodarbojas teju visi, principā ir hobijs un dzīvesveids. Ok, aparāta amortizācijas izmaksas, vēdera tiesa un naudiņa kādai jaunai platei, to es saprotu. Bet tas, ka kāds no šī aroda varētu dzīvot, tas gan ir īpatnēji. Par ko tad tiek maksāts? Par dīdžeja lielisko gaumi? Es saprotu, ka kompetenču sarakstā būtu jābūt nojēgai kā saspraust vadus, spējai pielāgoties auditorijai, zināt vecos gabalus un būt skaidrā, bet spēja pārdot savu muzikālo gaumi, manuprāt, ir pielīdzināma talantam, kad banka spēj iekasēt komisiju par konta atlikuma apskatīšanu bankomātā. Man jau šķiet, ka muzikālās preferences katram ir kā pirkstu nospiedumi, un tikai sakritības pēc mums visiem ir pa pieciem pirkstiem katrai rokai.