Rīts ir labs laiks komentāru lasīšanai, jo ir brīdis mierīgi pasēdēt. Tādēļ arī es tomēr mazliet par mākslu.

Ja runājam par dievišķo dzirksti mākslā, neredzu iemeslu teikt, ka aristokrātiskā mecenātisma laiki ir garām. Mūsdienu glamūra un slavenību kulta laikmetā, kā reizi tās pašas slavenības arī ir tā aristokrātija. Gan jau smalko marķīzu favorīti ne par savu naudu dzer dārgus dzirkstošus dzērienus un pērk zīmolotas klōzītes. Un, visbeidzot, kas gan var būt labāks kapitāls māksliniekam kā atpazīstamība? Ne velti mums te saradušies visādi talantu šovi ar galma piegaršu. Ja kādam gribās iebilst kaut ko par balsošanu ar maciņu, tad gribās atgādināt cilvēka brīvās gribas devalvāciju - kā Eirovīzijā jābalso, tā demokrātija, kad kredīts jāatmaksā, tā uzreiz kapitālisti cūkas. Kāda konsekvence derēja. Bet ja mēs tomēr vēlamies vienādības zīmi vilkt starp elitāro un marginālo, un velkam ārā operas, tēlniekus, gleznotājus un teātri, tad atbalsts kultūrai ir salīdzināms ar atbalstu lauksaimniecības kultūrai. Tas jau ir politisks jautājums, cik daudz mēs atbalstām rūpniecisko lauksaimniecību, un cik daudz darām, lai saglabātu tradicionālās saimniecības. Ir kur izvērsties.

Savukārt runājot par dievišķo mandātu, tas ir vēl ironiskāk. Tas, kā demokrātiskā sabiedrība izsakās par ministriem, kultūras tais skaitā, vai arī īpaši, nerada sajūtu, ka ir piepildījusies tautas griba. Nekas cits atskaitot dieva gribu nepaliek. Tad nu parunāsim vēl par mākslas spēju izdzīvot demokrātijā.