Rīgas Laikā ir īss apcerējums par laukiem. Uzrakstīts fifīgi, ar ironiju, tikai es tās beigas nesapratu. Tā bija ironija, ko es neuztvēru, vai tur burtiņi iztrūka? Protams, negrasos nonicināt pilsētas lomu, bet pilsēta galvenokārt tomēr ir komunikācijas centrs, un nekādā gadījumā nevar būt pašpietiekama. Un tur ir maz sakara ar lauku sentimentu. Es nu jau arī esmu buržujs līdz kaulu smadzenēm, bet tas nav licis vērtību piramīdai sagāzties uz sānu. Un arī slavenie Eiropas tiešmaksājumi ir saistīti ar to, ka sūdu gadījumā lauki būs tā lieta, kas liks pilsētām atdzimt no jauna. Ar glaunām pilsētas kafejnīcām, vai mošejām, tas jau kā sanāks, bet fakts kā tāds. Tā pat kā cilvēks var būt nenormāli talantīgs, gudrs, bagāts, viņš var pārtikt no griķu kroketēm, teātra un daiļliteratūras, bet krīzes situācija, ja ne kā citādi, tad vismaz aizmukt viņam ir jāspēj, un tādēļ vien ir vērts neaizmirst par elementārām, primitīvām un necilām cilvēciskas būtnes funkcijām.

Jā, vēl viens teikums, kas man lika pabrīnīties par tā iekļaušanu kontekstā, ir tas, ka mūsu valsts prezidents varētu nebūt sajūsmā par Rīgas gejiem piederošu viesnīcu laukos. Es medijus nemonitorēju - tiešām ir bijuši tādi izteikumi? Jo citādi tas izskatās pēc bailēm no vientuļām vecumdienām nolieguma fāzē. Lai vai kā, bet neskatoties uz modernā kosmopolītiskā pilsētnieka glamūru, šajos akmens džungļos tu esi tik vērts, cik tu kādam esi vajadzīgs, pretējā gadījumā tu esi tikai statistikas elements. Un atkal jau, sūdu gadījumā ģimene tomēr ir modelis kas strādā vislabāk, un pašreizējās brīvības un nebeidzamo iespēju mehānisms strādā tikai tik ilgi, kamēr viss aug un attīstās. So, ja tā ir tava izvēle, no tā nav jābaidās. Agri vai vēlu mēs, bet iznākums visiem ir vienāds.