Te daži guru izsakās, ka programmēšana Latvijā būtu jāmāca no pirmās klases, jo mēs visi te tādi datorizēti un internetizēti. Un kāpēc ne datorgrafiku? Fotogrāfiju? Baletu?

Smadzenes neesmu galīgi nodzēris, tādēļ atceros, ka Padomju reformātoru garā bija modīgi bērniem izjaukt dabīgo izglītības secību. Tā nu es biju to skaitā, kas skolas gaitas uzsāka ar 2. klasi, ar nosacījumu, ka lasīt un skaitīt es protu. Esmu dzirdējis, ka arī mūsdienās bērnus vajagot obligāti laist bērnudārzā, lai šie uzsākot skolu nesāktu akurāt burtus mācīties. Daļskaitļi, cik atminos, ātrāk par 3. klasi, šķiet, nebija. Vispirms dzinām iekšā savos pauros rēzrēķinu. Tad jautājums - kas ir domāts ar programmēšanu? Es, puisis no lauikiem, atkārtoti mācījos līnijas un aplīšus zīmēt videnē (pirms tam pamatskolā bija bekas, bet tas bija ļoti nenopietni). Bet tad ātri pārgājām pie kārtošanas algoritmiem, fraktāļiem, rekursijām u.t.t. Ņemot vērām, ka trigonometriju vēlreiz mācīja LU (runājot par augstākās izglītības demotivatoriem jaunieša acīs), man šķiet, ka sniegpārsliņas skolas pirmajās klasēs joprojām griezīs ārā no papīra ar šķērēm, nevis mēģinās uzģenerēt uz datora ekrāna.

Tad par to 21. gadsimta datorizāciju un internetizāciju. Man paveicās sākt studijas interesantajā 98. gadā. Ar ko viņš bija interesants? Ar Win98, pirms tam Win95, un, pats galvenais, interneti kļuva par kaut ko līdzīgu tam, ko mēs redzam šobrīd. Multimediju, protams, nebja, bet, toties, interneti vairs nebija tikai bakstīšanās komandrindā. Visi kā traki sāka mācīties HTML un mājaslapas. Iestājos es LU, un tad vēl tā bija viena liela fizmatu androgīno vīriešveida distrofiķu mafija. Pagāja gads vai divi, un pirmā iesaukuma armija bija nomainījusies pat vizuāli. Padomju izbadējušās inteliģences tēls tika nomainīts ar pirmajiem pārticības un sēdošā dzīvesveida upuriem, un arī vīriešu nepārprotamā dominance tika sagrauta. Un šie jaunieši ar šausmām atklāja sev jaunas matemātikas disciplīnas. Vēl pēc gadiem situācija normalizējās. Trakā zinātnieka tēls, protams, neatgriezās. Publika kļuva diezgan raiba, tai skaitā pēc dzimumu sastāva. Toties netīšām iemaldījušos īpatsvars krietni mazinājās.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka fakts, ka mums visapkārt ir interneti un tehnoloģijas, nenozīmē, ka tā saucamā "programm mācīšana" no pirmā klases kaut ko reāli dos. Jā, aitišņiku deficīts ir, bet tad jau arī var teikt, ka pirmajā klasē bērniem jāmāca apieties ar lodāmuru. Beidzamais, starp citu, mazāk pārspīlētā formā, tiešām varētu būt noderīgi. Pilnīgi pietiek ar uzsvaru uz matemātiku, kas jau tā nebūt ne visiem padodas un patīk. Par katru cenu bērnu piesēdināt pie datora neredzu jēgu. Šaubos, ka programmēšanas stundas savā atraktivitātē spēs konkurēt ar spēlēm, pornogrāfiju un internetiem. Un ja arī kaut ko vajag obligāti sākt mācīt ar pirmo klasi, tad nu vienīgi apgūt kādu mūzikas instrumentu.