Stundu stāvu domādama, vai ir jēga kaut ko stāstīt par brīvdienām? Divreiz biju uz kino, divreiz uz krogu, divus vakarus ar ciemiņiem dzērām mājās, trīs dienas ēdām pīli... dzeram joprojām. Vai ir jēga izplūst gastronomiskās un filmogrāfiskās detaļās? Not sure. Feisbukā ir biedri metālisti, kam itāļu virtuve un multenes ir paralēli, twiterī ir vieni vienīgi hipsteri, kas huiviņzin kāpēc tev vispār seko, G+ ir līdzīgi, ar papildus fīču, ka tur neviens vēl netusē, draugos manis praktiski nav, un cibā visi izmiruši, un kas vēl dzīvi, vairumā gadījumu klātienē satiekami.

So, marry christams, ho, ho, ho! Joprojām pastāvu uz to, ka gan interesantiem stāstiem, gan ideoloģiskiem strīdiem vienmēr piestāv kauss alus un tiešs kontakts, nevis ikdienas rutīnā aizkaitinātā komentāru diskusija. Ņemot vērā, ka pēdējā laikā veiksmīgi padodas pist principus, kā arī ironija un sarkasms pieņem arvien smagākas un svešiniekiem neuztveramākas formas, to arī novēlu sev jaunajā gadā. Palikt atkal vecam un gudram, un ļaut apkārtējiem izvilloties par būtisko, atsaukties un vikipēdiju, un nesaprast jokus.