Runājot par eksistenciālajām krīzēm - lai gan iespējams šo apzīmējumu nebūtu korekti lietot attiecībā uz īstermiņa mērķu pazaudēšanu. Jebkurā gadījumā ir sajūta, ka dzīvē ir nepieciešama kaut kāda konkrētība. Visādi pašpalīdzības padomdevēji pat saka, ka mērķiem ir jābūt pierakstītiem, lai tos varētu sasniegt. Es pieņemu, ka tam ir sakars ar spēju noturēt fokusu. Citiem, kam patīk dzīvi uztvert kā šķēršļu joslu, patīk to saukt par disciplīnu. Jebkurā gadījumā, ja ir vēlme, piemēram, dzīvē vairāk skatīties kino, ir nepieciešams plānot šīs lietas, jo pretējā gadījumā tās nogrimst kaut kādā random nekontrolētu notikumu sērijā. Neplānotas lietas, protams, ir neizbēgamas, un tas ir ok, bet ja tu nepeņemt to spraudnīti, un nepārspraud jaunā vietā, lietas var netīšām atlikties uz vairākām nedēļām, vai arī tu attopies situācijā, ka kaut kas ir jādara steigā un pēdējā brīdī, un tad tu ne tikai izdari lietas daudz paviršāk, kā tu biji plānojis, bet vari neiegūt to gandarījumu, ar ko tu biji rēķinājies.

Var jau būt, ka šis mazliet izklausās pēc uzmanības deficīta, un citiem tā nav, bet es arī skaidri apzinos, ka netrūkst cilvēku, kas lieto medikamentus, un dīlošana ar mentālām vai fiziskām piezīmju lapiņām tāds sīkums vien ir.

Bet vēl viena lieta, vēl bez fokusēšanās, ir mērķu skaidrība. Ir tā pretīgā sajūta, kad tev kaut ko gribās, bet nav skaidrs, ko tieši. Viena lieta, ja tu nevari izšķirties starp tēju, čipšiem un šokolādi, bet mazliet kautinošāk, ja tu nezini, ko tu gribi izdarīt šinī vasarā. Iespējams tāpēc cilvēki mēdz pavilkties uz soctīkliem, kur var uzzināt, kā ēst veselīgāk, kā uzlabot sava ķermeņa elestību, vai kuri tūrisma galamērķi ir vislabākie, bet beigās neko no tā neizdarīt. Var jau būt, ka tas atkal ir par fokusu, un varbūt pārāk plašas izvēles iespējas mūs vienkārši apmulsina. Es gan domāju, ka izvēles iespējas ir labākas kā iestrēgšana kaut kādos mākslīgi radītos priekšstatos, kas savukārt mēdz novest jau tiešām eksistenciālās krīzēs, kad bērni ir izauguši, darbs atnes tikai izdegšanu, un privātmāja Mārupē izrādās nejūtas gluži tā, kā tu biji iztēlojies. Bet kaut kāda izšķiršanās tomēr ir nepieciešama, paturot prātāk, ka mērķi dzīvē var mainīties. Un sakārtot veselību nākamā gada laikā arī ir legit mērķis. Tas var izrādīties nepieciešamais pakāpiens kaut kam lielākam vai interesantākam.

Ja nu kas, es nemēģinu te seidžot, vai uzturēt cibu pie dzīvības, bet vienkārši šrinkoju pat sevi. Man ir nepieciešams domas noformulēt vārdos, lai es pats no tām gūtu labumu, un man pat īsti nav nepieciešama atgriezeniskā saite. Lai gan komentāri, protams, vienmēr ir velkomēti. Nu labi, ne vienmēr - piezīmes par anglicismu lietošanu, manuprāt, ir diezgan netēmā. Bet jā, šķiet, ka ar lielāku mērķu skaidrību man īsti problēmu nav - tās būs attiecības, tai skaitā attiecības ar draugiem. Bet reizēm fokuss par mazākām lietām kaut kur aizslīd, un tad es sāku just, ka parādās kaut kāda neapmierinātība ar dzīvi. Vetārstu valodā to varētu saukt par mentālās stimulācijas trūkumu. Starp citu, aktīva sociālā dzīve ne vienmēr ir pietiekama "mentālā stimulācija". Nav trūcis pasākumu, kurā es esmu juties kā garāmgājējs. Un lai arī man reizēm patīk vai noder vienkārši pavērot citus, būs nepieciešamas arī lietas, kurās es aktīvi iesaistos, lai neparādītos tā neapmierinātība ar dzīvi.