Šaubu nav, ka attiecības ir full-time job, bet tik pat lielā mērā kā pati dzīve, bet es laikam tomēr nesapratu, kas ir tā specifiskā lieta, ko otrs var iemācīt? Jo bieži vien otrā pusē ir tāds pats cilvēks, kas straglo ar general human condition, un tad tā kopīgā lieta ir abu pušu individuālais pienesums. Var jau būt, ka gadās cilvēki, kuriem visa dzīve ir saplānota jau no divpadsmit gadu vecuma, bet es to drīzāk uztvertu kā red flag, nevis paraugu kam līdzināties. I mean, es atceros to "give me a reason" sajūtu, bet nevarētu teikt, ka tas bija veselīgi.